Par cirslības augstāko pilotāžu
Vienai no Ciršļu Ciršļa kolēģēm tuvojas dzimšanas diena. Tā kā Ciršļu Ciirslis nez kādēļ ir nevilšus kļuvis par neoficiālo kolektīva masorgu (tipa, izdari pārpratuma pēc vienreiz kaut ko labu, tas turpmāk kļūs par tavu pienākumu), viņš sāk tramīgi reaģēt uz kolēģu piezīmēm - "Klau, X taču aprit apaļi 50! Mums tas ir jāatzīmē kaut kā īpaši!"
Vārdu sakot, ietramdītais Ciršļu Cirslis šajā sakarā parunā ar šefu, uzmargo lielisku vēstuli Lielajam Šefam, kurā tiek lūgts rast iespēju jubilāri svinīgi sumināt visas Sistēmas vārdā, no kolektīva tiek iekasēta paliela naudas summa Īpašai Dāvanai un suminājumam, sakūdītais vietējais šefs izrakstījis vietējo pateicību un slavinājumu, tiek sagaidīta kolektīva sapulce ar kolēģu maksimālo koncentrāciju...
Lūk, un tad, kad norimušas suminājuma gaviles, gaviļniece ar savu ziedu pušķi nosēžas blakus Ciršļu Cirslim un čukstus saka:
- Kāpēc jūs tā visi ņematies? Man taču paliek 49, nevis 50!
- Tu skaidri zini? - pārjautā Ciršļu Cirslis, vērodams pasauli, kura nez kādēļ sašķiebusies 60 grādu leņķī.
- Es tev pasi varu parādīt! - nošņācas gaviļniece. Un parāda arī, maita!
Krīt priekškars, lustras, karafes, un tā tālāk... Orķestris rībina maršu, bet Ciršļu Cirslis, pamīšus sarkdams un bālēdams, zogas uz Lielā Šefa sekretāres būrīti, lai pagūtu izraut savu sagatavoto vēstulīti, pirms tā iereģistrēta kā saņemta.