Bērnība. Atmiņas. | 12. Mar 2007 @ 14:59 |
---|
Te pie lavenderas cilvēki runā par savām pirmajām rotaļlietām. Mēģināju atcerēties, kas man bija 2- 3 gadu vecumā, bet ne pa kam. Es jau agrāk biju mēģinājis, bet man nav tik agru atmiņu. Zinu cilvēkus, kas stāsta kaut ko no laikiem, kad viņiem bija divi gadiņi vai tml. Viena daļa atmiņu gan varētu būt vecāku pastāstītas un tiktāl organiski ierastas, ka liekas, ka tās ir savas atmiņas. Bet ja tās neskaita, tad kā ir ar Tevi? No kāda vecuma ir Tavas pirmās atmiņas? Poll #11789 akniņas
Open to: All, results viewable to: AllNu tad cik? |
Kaut gan tikko pie radiem runājām par vecajām bleķa krāsnīm, un tās es skaidri atceros, bet, izrādās, tās tikušas nomainītas, kad man bija apmēram divi gadi. Tātad atceros kaut ko arī no gada vecuma. Bet man visi laiki jūk vienā putrā, tā ka atmiņām noteiktu gadskaitli nevaru piekabināt :)
es atceros brāļa atmiņas, kaut arī viņš ir vecāks un manis tad vēl nebija.
vēl man bērnībā bija telepātiskas spējas, bet tas beidzās, kad man bija kādi 8 gadi.
Nevis beidzās, bet vecāki iestāstīja, ka tās ir tikai Tavas fantāzijas. Telepātija piemīt visiem cilvēkiem, tikai ne katrs spēj tiktāl atbrīvoties, lai šo informāciju no zemapziņas izvilktu ārā. Manējie nekad mani nav aplauzuši šai ziņā, jo paši nāk no raganu dzimtām. Man, piemēram, gandrīz katru dienu ir kāds notikums, ko jau iepriekš esmu sapnī redzējis.
tad tās ir ļoti spilgtas fantāzijas.. un neatceros, ka vecāki man būtu par to stāstījuši, arī brālis ne. par telepātiju biju šito dzirdējusi. man gan ģimenē nekas tāds nav novērots līdz šim. nu, vienīgi pareģojošie sapņi varbūt, bet ne vīzijas.
Ai, ko var gribēt no rietumu kultūras...
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:38 |
|
|
|
(Link) |
|
tu tici raganaam?
man reizeem gadaas piedziivot kaut ko sapnii redzeetu - vienmeer bail paliek. tev nee?
Tāpēc jau raganas ir slīprakstā, ka nav runa par raganām kā tādām. Man senčos ir t.s. pūšļotāji. Vecvecmāte pat esot hipnozi piepratusi. Vēl tagad klīst dzimtas leģendas par viņu.
Kas attiecas uz sapņiem, tad nebaidos. Man tas jau kopš bērnības ir tik ierasti, ka mani tieši otrādi- izbrīna, ja kāds brīnās par šādu lietu un saka, ka viņam nekad tā nav bijis.
|
From: | jan09 |
Date: |
12. Marts 2007 - 19:21 |
|
|
:)
|
(Link) |
|
+1 par nebaidiishanos... ...es gan shaadus sapnjus no beerniibas neatceros, tikai no pilngadiigaa vecuma...
Es gan nesaprotu, kā var tām atmiņām gadus klāt pieskaņot :D Konkrētajā gadījumā zinu tāpēc, ka tajās atmiņās māsīca bija ļoti maziņa, vēl pat īsti nestaigāja, bet mums 4 gadi starpība. Bet ir atmiņas, par kurām man nav ne mazākās nojēgas, cik man tur gadu :)
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:17 |
|
|
|
(Link) |
|
epizhodu uzplaiksniijumi man ir no pusotra - diviem gadiem. visas epizodes saistiitas ar fotografeeshanos - kaa pie fotograafa mani seedinaaja - bildei paraksts gads un 7 meen. tad kaa pljavinjaa izkaartojamies visa gjimene, lai fotografeetos - nepilni 2 gadi. tad viesos, kur esmu drusku garaaka par couchtisch - nespeeju uz aatrumu izdomaat lv nosaukumu - un es speeleejos ar mazaam porcelaana figuurinjaam uz taa galdinja - nezinu cik man gadi, bet tas viss notiek manaa acu liimenii. atceros, kaa mani peec tam kauninaaja, ka es esmu gribeejusi nozagt taas figuurinjas, bet man vnk ljoti patika un es ieliku kabatinjaa. atceros, ka ljoti raudaaju, ka kaads ir speejis padomaat, ka es gribu zagt. daudz atminju par pieaugusho savaado riiciibu. bet kopsh beernudaarza atceros visu :) gaaju gan tikai peedeejaa grupinjaa.
Bet es tieši no pēdējās grupiņas kaut ko kā pa miglu sāku atcerēties. Bērnudārzā sāku iet no 10 mēnešu vecuma.
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:36 |
|
|
|
(Link) |
|
man starp citu ilgu laiku nepatika fotografeeties... visas pirmaas epizodes es atceros liidz fotoaparaata zibsnim - tad iestaajas balta gaisma un taalaak es neatceros
Ūūūūū... Mums ģerevņā ar zibspuldzi aprīkoti fočuki bija tāds retums, ka es tādu atceros tikai no kādas otrās klases. Man liekas, ka pirms tam tādus dzīvajā nebiju redzējis.
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:57 |
|
|
|
(Link) |
|
nu fotograafam jau vienmeer ar zibeni - beerniibaa jau vienmeer uz fotostudijaam gaaja bildeeties.
Es fotostudijā pirmo reizi dzīvē biju savā kāzu dienā. Oi, nē! Sadirsu. Māsas kāzu dienā. Kad man bija 11 gadi. Savās kāzās- trešo reizi. Otro- viena brālēna kāzās.
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 16:25 |
|
|
|
(Link) |
|
hmm - diivaini - es no beerniibas atceros, ka tas bija kaut kas ekstra, ja kaadam bija savs fotoaparaats, jo pasham jau arii vajadzeeja attiistiit filmas un taisiit bildes. taapeec bildeejaas tikai salonaa vai iipashi aicinot fotograafu uz maajaam.
Mēs kā reize bijām vieni no tiem, kam bija tā ekstra. Atceros kā ar tēvu tās filmiņas attīstījām, kā pirkām sadzīves tehnikas veikalā fotopapīru un visas tās ķimikālijas, kā gaidījām nakti, lai varētu taisīt bildes.
|
From: | ld |
Date: |
12. Marts 2007 - 16:49 |
|
|
|
(Link) |
|
oo - super! man tas vienmeer ir intereseejis, bet nekad nav bijusi izdeviiba redzeet un piedziivot
Tieši tāpēc es tagad tik ļoti augsti vērtēju iespēju aiziet ar savu atmiņas karti uz salonu. Pats saspaidīt pogas cik, kuras bildes man vajag un ne par ko vairs nedomāt.
Stilīgi jau tas ir, bet nu gandarījums tomēr nesedz to rezultātu, ko var iegūt, ja to var izdarīt 100reiz vienkāršāk.
|
From: | puce |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:25 |
|
|
|
(Link) |
|
es ļoti skaidri atceros, kā lēkāju pa redeļu gultiņu un izbliezu tai dibenu ar lielu blīkšķi. bija silta vasaras diena un gultiņa bija atvērta loga tuvumā. man bija gads un mēnesis.
Tādu es arī atceros, tikai man tad bija 12 ;-P
Jāsaka, ka krustmeita savos padsmit mēnešos bija tīri apmierināta par tādu jampadraci. Atšķirībā no mana tēva, kam tā gulta bija jāsaliek atpakaļ.
|
From: | puce |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:35 |
|
|
|
(Link) |
|
manu gultiņu vairs atpakaļ nelika. pārcēla mani uz tahtu un pa nakti lika krēslus priekšā.
Bet es neatceros kādā gultā pie vecākiem gulēju, kamēr biju mazs. Līdz nepilnu 7 gadu vecumam gāju diennakts dārziņā, bet kas notika pa svētdienām (tolaik vēl sestdienas bija darbadienas)- neatceros.
Kad sāku iet skolā, tad man bija sava gulta, kas vēl tagad ir ļoti labā stāvoklī.
|
From: | puce |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:59 |
|
|
|
(Link) |
|
man b/d kā šķira nebija. kolhozs solīja, ka uzcels, ka mamma apprecējās, lai viņas dēls (mans vecākais brālis) varētu tajā iet. nu - brāļa bērni tajā gāja :-DDDDDD
O! Mums b/d ģerevņā ir kopš 1950-to sākuma. Es sāku iet vecajā. Un tad trīs (laikam) grupiņas izdzīvojos pa pilnīgi jaunuzceltu- 300 metrus no mūsu mājas. Bet nevarēja neiet diennakts- tad neņēma vispār pretī.
|
From: | puce |
Date: |
12. Marts 2007 - 15:59 |
|
|
|
(Link) |
|
un vēl es atceros, kā raudāja mani brālēni, kad viņus veda uz diennakts bērnudārzu.
Es neraudāju. Es citādu dzīvi nemaz nepazinu.
pirmās atmiņas, par kurām es noteikti zinu, cik vecs biju, jo atceros, ka to vēl domāju pie sevis + neviens cits par šīm atmiņām nezina, bija 4 gados. iespējams, es maldos, iespējams, tas viss bija tikai sapnis. nereti - kāda gan starpība ;]
pirmās atmiņas no laika kad man bija 2 gadi: man bija vējbakas un es atceros sevi zaļu nokrāsotu. un tajā pašā vecumā arī bija ārkārtīgi psihotraumējošais notikums, kad apmaldījos kāpņutelpā :D
un vēl ir šādas tādas epizodiskas atmiņas.
no trīs gadu vecuma atceros, kā stāvēju Balijas ceļā un visas ģēlas ap to (ģimenes drauga žiguli un kokerspanielu).
a no četru gadu vecuma jau baigi daudz.
Baltijas ceļu es arī labi atceros. Bet tas jau būtu normāli priekš padsmitgadīga ambāļa ;-)
a man tur viena meitenīte iedeva nenormāli garšīgus cepumus, un goda vārds, es tos cepumus visu mūžu esu meklējusi, bet tā arī neesu atradusi. izskatījās kā Selga, bet daudz garšīgāki.
nu var jau būt ka vienīgi tad karšas kārpiņas bija jaunākas un spēja labāk sagaršot :D
|
From: | ripp |
Date: |
12. Marts 2007 - 16:44 |
|
|
|
(Link) |
|
viena no pirmajām atmiņām ir par to, kā es stāvēju redeļu gultiņā un turējo rokās balonu un to "grauzu" (kā jau bērniem patīk visu bāzt mutē). nu un sagrauzu. balons pārsprāga. atceros, kā nobijos :) vairākus gadus pēc tam mana attieksme pret balonu žmurdzīšanu bija ļoti piesardzīga :)
runāt es tolaik, šķiet, vēl nerunāju, taču kājās stāvēju visai droši. respektīvi es biju 1-2 gadus veca.
Pēc tāda piedzīvojuma daži tā arī nesāk runāt ;-P
|
From: | ripp |
Date: |
12. Marts 2007 - 16:51 |
|
|
|
(Link) |
|
nnū. es gan sāku runāt pavēlu, bet nu kad sāku, mani vecāki kādu brīdi pat nožēloja, ka es tomēr iemācījos runāt, darīju to ļoti aktīvi :D
par bērnības atmiņām man reiz stāstīja māte, viņas agrākā atmiņa ir par to, kā viņa sēdēja ratos un ņēma nost no pirksta pārsēju, bet noņēmusi nevarēja uzlikt atpakaļ. viņas mamma esot apgalvojusi (kad uzzināja par meitas atmiņu), ka tas nav iespējams - mammai tad bija pāris mēneši. bet nu jā.
Man sievastēvs ļoti pārliecinoši stāsta atmiņas no laika, kad viņam bija kāds pus gadiņš. Ka esot bijis satīts autiņos un cītīgi mēģinājis izbrīvēt rokas. Man tas vispār liekas no fantastikas jomas.
mana pirmā atmiņa ir no laika, kad vēl tikai varēju gulēt. nemācēju ne runāt, ne staigāt. tātad kaut kādi mēneši tikai. un savus pirmos soļus atceros. un to, cik tas bija sasodīti grūti. es ļoti daudz atceros no bērnības. :))) toties tagad... pati kaut kad pazudīšu :/
bāc, visiem tās atmiņas tiešām no agra vecuma. man jau vienmēr licies, ka ar mani kaut kas ir neriktīgi, jo manas pirmās atmiņas ir no 5 gadu dzimšansdienas priekšvakara, kad ar mammu taisījām biezpiena kūku kopā. un vēl atceros, kā drusku vēlāk pārsitu uzaci uz gultas malas, jo tēloju briesmoni un ar segu pār galvu pārliktu lecu pa gultu. tad bija jābrauc šūt u.tml. bet vispār līdz pat gadu 8-9 vecumam man atmiņas ir visai fragmentāras.
Man tas pats. Pat nedaudz vēlāk. Pirmo skolas dienu neatceros. Pirmo klasi vispār nē. No otrās pāris fragmentus. No trešās jau ir o.k.
Toties ļoti labi atceros cilvēku sejas un vārdus. Bez grūtībām atceros kā izskatījās visi dārziņa biedri, ar ko kopā izlaidāmies. Arī cilvēkus no pirmajām klasēm, kas dažādu iemeslu aizgāja no mūsu skolas (1. klasē bijām 29, bet ceturtajā vairs tikai 22). Pat tos, ar ko pusotru mēnesi kopā biju sanatorijā Jūrmalā 8 gadu vecumā. Vārds, uzvārds, izskats. Gandrīz visiem skolasbiedriem atceros dzimšanas dienas. Bet pats tajā visā kaut kā iekšā neierakstos. Sajūta, ka es līdz padsmit gadiem būtu dzīvojis kaut kur no malas. Vienkārši sekojis citu dzīvei līdzi.
mhm, agrāk man nebija nekādu problēmu ar vārdu atcerēšanos un to sasaistīšanu ar attiecīgajiem cilvēkiem, bet pēdējos dažos gados nācies ar tik daudz cilvēkiem iepazīties, ka konstatēju - tas atmiņas fails diemžēl jau ir pilns, vairs vārdus atcerēties nevaru. bet par to fragmentārismu man diezgan skaidrs - es līdz padsmit gadu vecumam tiešām dzīvoju kaut kādā savā pasaulē, fantāzijās un grāmatās, un nevis "reālajā" dzīvē. toties ļoti labi atceros bērnībā lasītu grāmatu nosaukumus, autorus, sižetus un pat varoņu vārdus. galu galā - tieši tie bija mani draugi. :)
|