| Ziema | 27. Jan 2026 @ 21:32 |
|---|
|
Nu ko - nopirku sev bikses! Kādas bija, tādas paņēmu, jo izvēles principā nebija. Un čakarēties ar meklēšanu arī negribēju. Bet vietas vingrošanā vairs nav! Jo janvāris! Un bija reklāma. Stulbi jau ir, ka beidzot saņemies darīt kk veselīgu un še tev! Kolēģe gan mierināja, ka ar laiku kāds atkritīs.
Ziema galīgi apnikusi. Saprotu, ka šāda ir normāla, bet man pārsvarā ir auksti. Darbā ir vēl lielāks ledusskapis kā parasti (jo kāds idiots taupīja uz radiatoriem). Laikam būs jāsāk vilkt 2 džemperus reizē. Mašīna knapi silda vai nesilda (pie -20) - nezinu kāpēc. Istaba arī bieži pavēsa, ja vien nekurina visu dienu (un parasti nekurina, jo visi ir darbā). No rīta izkāpt no gultas ir vēl lielāka pierunāšana kā parasti (un parasti jau ir liela un ilga).
Gribas to saules gaismu un siltumu. Bet tāpat sev cenšos atgādināt, ka tumšais laiks ir klusāks laiks. Labi nekad nebūs.
|
|
vakariņas pie televizora
ēdot vakariņas, sanāk fonā paskatīties TV, un izvēle parasti ir starp Netflix, vai Samsung'ā pieejamās programmas.
Dažreiz izvēlos paskatīties par lokālajiem mentiem, t.sk. Police Interceptors.
Dekādi seni notikumi, bet dažreiz redz tautiešus, vai noderīgu info.
Lūk, un atkal uzpeldēja gadījums:
galvaspilsētas un M25 apkārtnē launais aizdzina M5/M6, labie sāka sekot ar Evo, disko gaismas, ziņojumi rācijā, visas lietas.
sekošanas laikā, satiksmes patraucēts un nometis ātrumu, ļaunais iemeta reversā, un BMW atpakaļgaitā uztesa pa Evo.
viegli bojājumi, Evo turpina sekot, un ziņot rācijā.
kādu brīdi vēlāk situācija atkārtojās, tikai tesiens bija stiprāks, Evo nobrauca malā, apstājās, noziņoja rācijā un izsauca brālīgos ugunsdzēsējus.
neskatoties uz visu kameru piesātīnājumu tajā rajonā un valstī vispār - BMW atrāvās, un netika noķerts, kas smieklīgi.
menti var noķert tikai amatierus. un punkts. |
|
ES NEPRASĪJU VISU ŠO GAISMU |
|
Dekarts bija diezgan gudrs onkulis, bet viņš operēja ar to informāciju un priekšstatiem, kas nu tajā laikā viņam bija pieejami. Viena no viņa teorijām, piemēram, bija par to, ka dzīvnieki ir nejūtīgas mašīnas. Es tā vienkāršoju, protams. Pēc mūsdienu kritērijiem šī teorija būtu izsmiekls. Nešaubos ne mirkli, ka kaut kur joprojām eksistē margināli indivīdi, kas emocionāli ir iestrēguši 17. gadsimtā, bet es te vairāk par kolektīvo fonu, kur zeme nav visuma centrs, vakcīnas strādā, un cilvēka radītas klimata pārmaiņas nav mīts.
Nu lūk, mani drusku fascinē, bet ne labā nozīmē, pārliecība, ka pasaules mistērijas ir izgaisušas, un mēs racionāli varam nonākt pie vienas pareizās atbildes. Man jāsaka, ka mēs diezgan sūdīgi saprotam citas būtnes, mēs regulāri iegūstam faktus, kas lauž mūsu priekšstatus, un ik pa laikam iebakstam ar pirkstu kādā "faktā", lai saprastu, ka šis "fakts" tā īsti nemaz nav pierādīts pēc zinātniskās metodes kritērijiem. Šī augstprātība ir kaut kur spektrā starp smieklīgu un biedējošu, atkarībā no šīs pārliecības turētāja vara pozīcijām. Diezgan bieži mēs problēmām pieejam ar arhimēdisku vīziju, ka vajag iezīmēt problēmas rāmi, un tad bliezt. Es pat mazliet vairs nešaubos, ka ja kādam bro iedotu atdures punktu, viņš savāktu līdzekļus tai svirai, ar kuru mēģināt pacelt zemeslodi, un viņam būtu mazliet piedrāzt par sekām. |
| janvāris | 26. Jan 2026 @ 21:29 |
|---|
|
pagājšnedēļa bija jocīga, bet jauka.
biju trū oldskūl bērēs Gaujienā. drausmīgi pārsalu (-16 grādos stāvēt apm stundu nekustīgi ārā ir aizraujoši). pēc tam mielasts pils pagrabā, kur varēju ēst tikai vārītus kartupeļus, kūku un kliņģeri (pārējais bija gaļa). bet priecājos, ka aizbraucu. tādās klasiskās un vienkāršās lauku bērēs ir baigais pauers. + varēju atbilstošos apstākļos pieminēt nāvi, kas ir vienmēr aktuāla un pārāk maz kustināta tēma.
biju pie savas terapeites. tas arī bija ļoti labi. atkal bija kkāds pēcterapijas high.
biju uz Līgu mēģi. Līgas ir ļoti foršas.
papsītis negaidīti piemeta mātes zārka naudai, par kuru man jāpērk jauna cita mašīna.
biju vairākās foršās ziemīgās pastaigās ar bf. man ļoti patīk šitā ziemiņa. sniegs varēja būt vairāk un vējš nepūst. bet tā - lieliski.
6d uznāca sennebijusi ēsttaisīšanas iedvesma - uztaisīju rīspapīra "bekonu" ar kvinoju (man nepatīk vārds kīnva), edameme pupiņām un tahini mērci. un salātiem. ļoti labi tas viss gāja kopā.
vakar bijām ar bf un viņa dēlu Ozolkalnā - bija brīnišķīga saule un mazāk cilvēku nekā iepriekšsvētdien (mīzēji no aukstuma!). līksmi izslēpojāmies un mājupceļā piestājām pie Kazu gravas paskatīt leduskritumu. man gan kājās bija Mārteni (ziemas!) un es vispār, vispār nevarēju paiet, jo tie NENORMĀLI SLĪD JEBAL. bija smuki, bet bija aizsalis mazāk nekā likās, ka būs. Smilčā Tepera slūžu pārgāzne ir jau milzīgs ledusklucis, lai gan ūdens daudz un straume jestra.
var just, ka diena palikusi garāka (un gaišāka!!!)
kopumā jutos diezgan labi un cozy. |
|
Cik patīkami ir tikt vaļā no mantām. Piemēram, slēpēm un slidām, kas stāvējušas 40 gadus. Vai krāsām, kas būtu jāved uz bīstamo atkritumu laukumu, bet kādam, izrādās, noderēs mākslas projektos. Vai 20 gadus veciem rēķiniem no jau gandrīz tikpat gadus likvidētām firmām, kas nu noder krāsns kurināšanai, lai neaizsalst caurules. Man vēl ir daudz visa kā: grāmatas, padomjlaiku porcelāns, kaut kādi matu līdzekļi, frizierkrēsli un izlietnes, frizierštrunti, par kuru cenu man nav nekādas sajēgas (piemēram, instrumentu maki bez instrumentiem vai šķēru eļļa).
Te vajadzētu piesaistīt kādu cilvēku, kura lielākais prieks ir visu revidēt, kārtot, sistematizēt un pārdot.
Un tad man būtu plašāka dzīves telpa un iespēja psiholoģiski uzelpot (jo ieplūst skābeklis tiešā un pārnestā nozīmē). |
|
nu, es taču esmu tas fakin postkoloniālais subjekts. |
|
bāc, saprast atšķirību starp projekcijas lauku un autentiskumu (attiecībās, bet arī mākslā un sarunās) maina pilnīgi visu. Projekcijas lauks nav nekas bez barošanās no autentiskuma telpas, bet plaisā starp šiem abiem zeļ patriarhāts. |
|
Es te tā iedomājos par kopienu veidošanās mehānismiem un veidošanas iemaņām. Kaut kur jau ir arī tās stiprās ģimenes, un es te nedomāju kuplu radinieku kopumu, kas tiekas divreiz gadā, bet caurmērā es tomēr redzu izirušas sociālās struktūras (social fabric). Diezgan daudz individuālisma un vientuļas cīņas ar saviem dēmoniem, ko pasniedz kā baigo pašizaugsmi. Tā kā baznīcas mums īsti nav, un drošvien labi ka tā, cilvēki dibina kontaktus ap citām identitātēm - sportisti, koristi, kvīri. Viena ļoti savdabīga lieta ir izveidojusies mūsu mājas pagrabā. Tai laikam ir kaut kādas tālas atblāzmas no vecās Gaujas, bet tur ir lieli "Mans draugs - nenopietns cilveks" vaibi. Es tai vientuļo (galvenokārt dvēselē) vīriešu grupiņai esmu mazliet par jaunu (atkal jau dvēselē), un man nav tādas vājības pret alko, bet man ir kam paprasīt palīdzēt uznest ledusskapi, vai palūgt aizdot urbi. Tomēr akurāt patusēt pagrabā piektdienas vakarā mani neaicina, es tomēr viņiem esmu pārāk jocīgs dzīvnieks, pat ja māku apieties ar urbi, vēl nesen braukāju ar pikapu, un reizēm esmu manīts ar atdauzītu seju.
Bet runājot par rosību savā nodabā, es te ik pa laikam mājās kaut ko urbju un skrūvēju, un ne viss no tā ir IKEA. Lai gan IKEA ir individuālās rosības templis, to nevar noliegt. Un jāsaka, ka diezgan daudz iemaņu un pašpārliecinātības nāk no pieredzes skūrēt huiņu no paletēm. Nav tā, ka man bērnībā neviens vīrietis neko nebūtu iemācījis, bet tam visam ir bijuši Toma Sojera vaibi. Savukār šobrīd, skrūvējot paletes, ir sanācis ne tikai uzzināt dažādus dzīves stāstus, kuri, starp citu, nāk lēnāk, kā varētu padomāt, bet mantot arī diezgan daudz citu iemaņas. Mani ļoti iedvesmoja stāsts par to, ka Amerikas palešu skrūvētāji mēdz doties novērst viesuļvētru sekas. Šai globālajai kopienai ir arī citas kopienu veidošanas iniciatīvas, un man sāk rasties interese apgūt kaut ko vairāk kā tikai Makitu. Man te apkārt netrūks cilvēku ar iniciatīvu, un man nākas secināt, ka es neesmu mācējis uzdot pareizos jautājumus, lai par viņiem uzzināt kaut ko vairāk. Tās, šķier, ir tās svarīgās sociālās iemaņas - uzdot jautājumus, dalīties un satikties. Ir nopietni uzlabojumi, šaubu nav, bet es domāju, ka var vēl labāk. Un kas zina, varbūt kādu dienu es varēšu teikt - zin kā, es varētu doties uz workšpou kādā no Eiropas valstīm. Count me in. |
|
Kas tur bija ar to Second Amendment ASV? Kaut kas, kaut kas par aizstāvēšanos no ... ICE? Kur i'? |
| Kino: Malagas Iela | 25. Jan 2026 @ 20:40 |
|---|
|
Pēc astoņu filmu noskatīšanās, mans otrs favorīts ir Malagas Iela. Es laikam viņu ieskaitītu pie feel good filmām. Katrā ziņā uz visu ciešanu fona, šī bija par dzīvesprieku un radošumu dzīves problēmu risināšanā. Kas, protams, neizslēdz arī bēdīgas lietas dzīvē. Vēl tur bija dažas lietas, ko es neatceros filmās redzējis, bet iztiksim bez spoileriem.
Lai vai kā, ja tāda iespēja rodas, iesaku. Reti cilvēcīga filma, un mani šādi var aizķert reizi dažos gados.
|
|
Daudz sniega shajaa ziemaa. Smuki.
|
|
šodien vienlaikus cilvēki slidoja jūrā, brauca ar riteni un skrēja, gandrīz sinhrons gandrīz triatlons, bet tikko kāds raitā tempā brauca ar riteni pa to ledu, kur pirms tam kāds slidoja. kā? |
|
dienas prieks
viemēr fascinē, ka cilvēki, kas nav ne praktiski, ne fiziski piedalījušies pat ne tādās elementārās būvēs, kā 11kV transformatora apakšstacija, vai neliela 50 personāla apkalpojama ražotne, vai 200kWp-1MWp SES, runā par AES projektiem, un atsaucas nevis uz aprēķiniem, vai rasējumiem, bet gan uz vikipēdiju.
mosh labāk uz Vakara Ziņām atsaucies? ticamība ir lielāka.
/ir dirsēji, ir celtnieki, un ir tie, kas rasē, rēķina kabeļus un izmaksas. vikipēdijas un MI atsauces projektiem neder, jo kļūdainas. un kas patiešām smieklīgi - ne jau kodolenergētikas inženieri būvē un rēķina AES. Ir labi pazīstams inženieris no Visaginas AES, nu galīgi nav kodolenerģētiķis, tādus tur vajag maz, citi inženieri ir nozīmīgāki gan projektēšanas, gan celtniecības, gan ekspluatācijas laikā. |
|
bija tas senais joks, ka mūžīgi var skatīties uz ūdeni, uz uguni, un uz to, kā citi strādā...
daži interesanti prāti šī sakarā mēdz dedzināt mežus un svešus īpašumus.
bet, ir altenatīva - AST (Augstsprieguma tīkls) elektroenerģijas plūsma, vienmēr interesanta aina.
vairs nerāda (atslēguši vizualizāciju) plūsmas uz RU un BY, kur regulāri rādīja plūsmas uz pieminētajām, kaut presē stāstīja, ka jau gadiem ilgi neatkarīgi (kkur kuluāros tika pieminēts parāds par frekvences nodrošināšanu).
tagad ir cita jautrība - ienākošais EST, izejošais LT. Ienākošais VIENMēR ir mazāks par izejošo, attiecīgi LV patērētājs sponsorē LT patērētāju.
/muahaha |
|
tikko dzirdēju kādu identificējamies kā secret agent of love |
|
Meklējot sev jaunu mugursomu, pie viena attapos, cik riebīgas ir tās aviokompānijas ar saviem jaunajiem rokasbagāžas izmēriem.
Es gadiem ilgi esmu ceļojusi ar ultravieglo riteņsomu, nepārsniedzot svara ierobežojumu.
Tagad, vienalga, vai tu večiņa, invalīds vai nespējnieks, visa sava "rokas"bagāža būs jāstiepj rokā vai uz muguras, jo kurš gan velk pa grīdu 40 cm augstu somu?? Ja nu vienīgi punduri kaut kādi.
Sagūglēju gan vienu versiju, Bordlite Under Seat Wheeled Bag, bērniem un pieaugušajiem, bet tā tikai britos un lielākoties izpārdota.
Upd: MI atrada to somu pie lietuviešiem, pēdējo pieaugušo izmērā. Tad jau redzēs, vai bija vērts. |
|
Atgādinājums nākotnes sev: noskaties šo dokumentālo filmu par britu ambient scēnu. |
|
Runājot par mākslas nodalīšanu no mākslinieka, mīlu šo franču NBSM bandas Melnais Mēris skaņdarbu. Vokāls ir ārpus šīs planētas. Un klasiskās ģitāras instrumentācijas piešķir šim stereotipiskajam žanram jaunu dimensiju. |
|
Algotitmi manā ziņu lentē ir atnesuši man svešu cilvēku sašutumu par Selmas leoparda tērpu, un mani sen nekas tā nav sajūsminājis. Vīriešu pienesums šajā diskursā ir diezgan paredzams, taču izskatās, ka visvairāk "meitiņ, vai maz tā vajadzēja" nāk tieši no sieviešu puses. Cilvēki joprojām bez ironijas lieto frāzi "pat es". Tā, it kā viņu viedokļi ir liberālo vērtību virsotne. Bitch, please! Progresīvā pasaule ir evolucionējusi no viktoriāņu laikmeta augstajām apkaklēm līdz legingiem ar camel toe, tāpēc fakts, ka tu netaisi rolmopšus pēc savas mammas receptes, tevi nenoliek progresīvās pasaules avangardā. Ja tev ir gadījies dalīt viedokli ar slavenajām Ogres Ziņām, tad tava vērtību pasaule atrodas kaut kur no centra pa labi labākajā gadījumā. Ja šim gadījumam ir vērts kaut ko trigerēt, tad tā ir pašrefleksija par tēmu, kas tieši tevi ir trigerējis kāda cilvēka apģērbā, kas nav netrīrs, nevīžīgs, saplēsts, vai kā citādi liecinātu par to, ka cilvēks nav paspējis pārģērbties, nevis speciāli ir izvēlējies šo apģērbu tieši konkrētai situācijai. Varu derēt, ka tur atklāsies daudz aizpriedumu, un ne pārāk daudz pieņemšanas un cilvēku mīlestības.
Te jau mēs varam sākt virzīties vīriešu komentāru teritorijā, kurā joprojām spicākais ierocis ir slatšeimings. Leopards, protams, ir skaists dzīvnieks, bet ja tev no šī dekoratīvā raksta vien ieplūst siltums vēdera dobumā, varbūt paturi savas fantāzijas pie sevis, ja reiz esi tāds social restrain entuziasts. We don't kink shame, taču šāda tipa komentārus saņem arī nepilngadīgas meitenes tērpušās ģemperī līdz zodam, un tas šādus komentētājus ieliek tajā grupā, ar piederību kurai lepoties nebūtu vērts. Savukārt sieviešu internalizētais slatšeimings ir atsevišķas terapijas vērts.
Bet virzoties prom no konkrētā gadījuma, manuprāt ir vērts atcerēties, ko signalizē visa šī gaumes policija. Ja ejot ārā no mājas tu nomaini kaut vienu apģērba gabalu, tu jau kosplejo. Kas pats par sevi nav slikti, līdz brīdim, kad kāds izdomā, ka cepure ar pūkainām kaķa austiņām ir mazāk vērtīga kā balts krekls ar šlipsi. Es pats nemēģinātu lauzt iesūnojošus stereotipus, piemēram, bērēs, bet es arī nenosodītu nevienu, kas savās sērās nolemtu ierasties krāsainā halātā. Es vēl pastiprinātu šo argumentu ar faktu, ka katra individālā izvēle par to, kā ir pareizi, nav tik universāla, kā visiem šķiet. Sliktas ziņas onkuļiem, jo sievietes savā dažādībā mēdz mazāk izcelties uz pārējo fona, kamēr vīriešu mēģinājumi noiet pa šauro dreskoda taku daudz vairāk ilustrē viņu individuālās dzīves izlvēles, un jebkurā cilvēku grupā būs vismaz viens tāds kā es, ka viņus džadžos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}