faķīrs ;)

aj, galīgi nepareiza pieeja teatrālajām izpausmēm :D - tā kā man padsmit gados likās galvenā sūtība ir a la Latvju Zeltene, ti, šūt, tamborēt utt. Tad nu ņēmu un ar vecmammas Singeru izšuvu cauri rādītājam. Pa smuko. Un tad jožam uz pirti (kur vecmamma vāra rukšu kartupeļus), brēcam visu ceļu. Pirms tam nebļaustāmies, sakopojam visu saprātu un izskrūvējam adatu laukā no šujmasīnas, apskatām, cik mm ir adatas otrā galā. Adata bija veca, sarūsējusi, tikko šūts cauri vecam spilventiņam... Bardaks un užas.
Nu un lai nobaidītu vecmammu ir jāķer sarūsējošas knīpenes (pirtī glabajās tikai vectēva vec vecie instrumenti), jarauj laukā adata un 3 dienas jāieņem poza- mirīju nost, nevaru ravēt.

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu kaut kā nolažoju toreizīt, ko lai saka.

Bet bija riska elements, nu tur, piemēram, vecāki noturēs konsīliju un secinās, ka šprici kinderam nav droši, un viss, atā :)

(Tagad, protams, atpakaļ skatoties, saprotu, ka man principā nekas nav bijis aizliegts no tā, par ko mūsdienu kinderiem sapņot un sapņot, es pat kaut kādā 3. - 4. klasē pirmo reizi nokļuvu Īstās Ārzemēs (Krievijā, hehe) un mani māmiņa palaida vienu pašu (!) ar metro (!!) aizbraukt uz centru un izstaigāt, cik jau nu gribu (!!!). Pati pēc tam šokā bija, to viņa nesen atzinās, kad sapratusi, ko izdarījusi).

(Reply to this) (Parent)

Man ir vājība - es šausmīgi cienu ļaužus, kuri neatkarīgi no vecuma, dzimuma un partijas piederības kaut ko māk Darīt Ar Rokām (ne to, ko jūs varbūt iedomājāties), bet gan labot tranzistorus uz bruņuvilcieniem, gatavot vāja signāla pastiprinātajus mājas apstākļos, būvēt šķūņus, eleganti marinēt gurķus, skaņot klavietes, kūpināt zivis, salabot veļas mašīnu ar sērkociņu palīdzību, nomainīt bremžeļļu... kur nu cienu... mīlu. Viņiem pieder mana sirds. Bet visvairāk es mīlu visādus šitādus te novatorus.
Lai gan, kā sacījusi kāda māte savai meitai - nekad neprecies ar tādu cilvēku kā tavs tēvs. Viņš māk slabot jebko. Tas nozīmē, ka tev mājās nekad nebūs nekā jauna. :)

(Reply to this) (Thread)

Pēdējā tēze až kaut kur jāpieraksta :)

(Reply to this) (Parent)

Hi, hi, šitādu te dēļ ķīnieši iemācījušies taisīt lietas, kuras principā nav iespējams remontēt. Un man mājās darba paliek arvien mazāk ;)

(Reply to this) (Parent)

oi, ku pazīstami!
no tiem laimīgajiem laikiem man vēl joprojām rādītājpirkstā pamatīga bedre, kad ar aizsvilinātas sintētiskās auklas palīdzību mēģināju aizķepēt šķirbiņu kādā tur pribambasā. Degošā aukla vienkārši aptinās ap pirkstu un maigi čūkstot izsvilināja ādā dekoru.
Betē tā kā no vecākiem žēlošanas vietā varēju atrauties vien ar pamatīgu brāzienu klusēju kā partizāns, līdz apcepināto pirkstbluķi ieraudzīja paši...

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu šajā sakarā bija tāds gadījums - laukos tika dedzināta vecā plēves siltumnīca un mēs ar māsīcu atklājām baigi labo triku, ka ja celofāna gabalu uztin uz puļķīša un aizdedzina, tad var tikt pie kūlīgām tādām, pilošām liesmiņām.

Māsīca izlēma apskatīties, kā izskatās, kad tās liesmiņas lido, tikai mazliet neaprēķināja trajektoriju, kā rezultātā es tiku pie kausēta celofāna strēmeles pāri visai sejai. Labi ieskatoties, vēl tagad var strīpu redzēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mnja
skaņa arī skaista kad pil tās degošās plastika - žžiuPP! žžiuPP!
bet jā - pieaudzēta plastikāta sejas maska nav tev palstmasas hokejnūjas ugunskurā bakstīt. Kgan arī gadījās mēģinājums notraust no augšdelma uzpilējušu karstas plastmasas pikuci, kurš, protams, trausās nost pa ceļam virsējo epidermu smuki norullēdams.

(Reply to this) (Parent)

Khe, atkal viens rādiomīlētājs atklājās :)

Starp citu, plates zīmēt viskrutāk bija ar uzasinātu špicku un nitrokrāsu.

(Reply to this) (Thread)

piekrītu, man šī metode patika vislabāk...
bija vienkārša un precīza.

(Reply to this) (Parent)

Tā tā tā, nu, detaļas? Jo es — kā Skolotājs mācījis!

Intuitīvi spriežu, ka pilnīgi pretējs process, nomočīt visu plati un tad kasīt ārā lieko, ja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nea, iepūš biškiņ krāsas korķītī (tolaik tie bija bez caurumiem, atšķirībā no mūsdienām), uzasina špicku, iemērc un zīmē. Koks baigi labi slīd pa metālu, neķeras, tāpēc viegli zīmēt. Slikti, ka maz krāsas pieķeras, bieži jāmērcē. Ar šito mēs riktīgus monstrus taisījām, pat A4 izmēros.

Vēlāk pārgāju uz stikla trubiņām rasēšanai. Bija tādas, gali dažāda diametra, no pusmilimetra līdz pusotram. Iesūc krāsu un zīmē. Tur gan nitrokrāsa nederēja, šķidra pārāk. Ideāla bija nagu laka. Lai nav tik caurspīdīga, pudelītē iepūš vienu pildspalvas kodoliņu. Nu, un jāuzmanās, ja plate nav gluda, trubiņa ķeras, viegli nolauzt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izklausās čakarīgi, odnako. Ar to spičku...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Process palēns, tiesa, bet rezultāts visai elegants. Čoms, ar ko kopā radio mīlējām tolaik, bija piešāvies celiņus zem milimetra taisīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hehe, un tad netīšām atstāj bik' par ilgu skābē... :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dzelzs hlorīdā, starp citu. Pārkodināt varēja, bet ne tik fiksi. Galvenais procesu pieskatīt.

(Reply to this) (Parent)