Tā tā tā, nu, detaļas? Jo es — kā Skolotājs mācījis!

Intuitīvi spriežu, ka pilnīgi pretējs process, nomočīt visu plati un tad kasīt ārā lieko, ja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nea, iepūš biškiņ krāsas korķītī (tolaik tie bija bez caurumiem, atšķirībā no mūsdienām), uzasina špicku, iemērc un zīmē. Koks baigi labi slīd pa metālu, neķeras, tāpēc viegli zīmēt. Slikti, ka maz krāsas pieķeras, bieži jāmērcē. Ar šito mēs riktīgus monstrus taisījām, pat A4 izmēros.

Vēlāk pārgāju uz stikla trubiņām rasēšanai. Bija tādas, gali dažāda diametra, no pusmilimetra līdz pusotram. Iesūc krāsu un zīmē. Tur gan nitrokrāsa nederēja, šķidra pārāk. Ideāla bija nagu laka. Lai nav tik caurspīdīga, pudelītē iepūš vienu pildspalvas kodoliņu. Nu, un jāuzmanās, ja plate nav gluda, trubiņa ķeras, viegli nolauzt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izklausās čakarīgi, odnako. Ar to spičku...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Process palēns, tiesa, bet rezultāts visai elegants. Čoms, ar ko kopā radio mīlējām tolaik, bija piešāvies celiņus zem milimetra taisīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hehe, un tad netīšām atstāj bik' par ilgu skābē... :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dzelzs hlorīdā, starp citu. Pārkodināt varēja, bet ne tik fiksi. Galvenais procesu pieskatīt.

(Reply to this) (Parent)