aj, galīgi nepareiza pieeja teatrālajām izpausmēm :D - tā kā man padsmit gados likās galvenā sūtība ir a la Latvju Zeltene, ti, šūt, tamborēt utt. Tad nu ņēmu un ar vecmammas Singeru izšuvu cauri rādītājam. Pa smuko. Un tad jožam uz pirti (kur vecmamma vāra rukšu kartupeļus), brēcam visu ceļu. Pirms tam nebļaustāmies, sakopojam visu saprātu un izskrūvējam adatu laukā no šujmasīnas, apskatām, cik mm ir adatas otrā galā. Adata bija veca, sarūsējusi, tikko šūts cauri vecam spilventiņam... Bardaks un užas.
Nu un lai nobaidītu vecmammu ir jāķer sarūsējošas knīpenes (pirtī glabajās tikai vectēva vec vecie instrumenti), jarauj laukā adata un 3 dienas jāieņem poza- mirīju nost, nevaru ravēt.

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu kaut kā nolažoju toreizīt, ko lai saka.

Bet bija riska elements, nu tur, piemēram, vecāki noturēs konsīliju un secinās, ka šprici kinderam nav droši, un viss, atā :)

(Tagad, protams, atpakaļ skatoties, saprotu, ka man principā nekas nav bijis aizliegts no tā, par ko mūsdienu kinderiem sapņot un sapņot, es pat kaut kādā 3. - 4. klasē pirmo reizi nokļuvu Īstās Ārzemēs (Krievijā, hehe) un mani māmiņa palaida vienu pašu (!) ar metro (!!) aizbraukt uz centru un izstaigāt, cik jau nu gribu (!!!). Pati pēc tam šokā bija, to viņa nesen atzinās, kad sapratusi, ko izdarījusi).

(Reply to this) (Parent)