brīnumainā un valdzinošā lēmumu pasaule


pa to ceļu tad es aizgāju un galā nokļuvu, lai saprastu, kā rodas lēmumi. Nu, kā notiek lēmumu pieņemšanas process. Sākot no pasviestas, iebarotas idejas, līdz rezultējošai rīcībai. Gribējās būt tur blakus, cik vien var tuvāk. Tur, kur lēmumiem ir vēriens, vismaz lokālos mērogos. Toreiz šķita, ka tur tam būtu jānotiek vai no ļoti pragmatiski, vai nu ļoti voluntāri, vai nu uz pavisam apstulbinoši nekaunīga interešu konflikta pamata. Vismazāk jau nu idejisku apsvērumu dēļ. Man bija savi pieņēmumi un pārliecība, bet gribēju pārliecināties par ko citu. Nu ir taču tur kaut kas maģiski valdzinošs tajos lēmumos! Un visā tajā, kā tas tiek noformēts, pamatots, argumentēts, virzīts, izbīdīts, saskaņots, pārvērsts līdz nepazīšanai, stiepts, vilkts, vilcināts, kā ar cirvi nocirsts. Visai sistēmai būtu jābūt uzbūvētai tā, kas izslēdz kļūdaina lēmuma pieņemšanas iespēju, vismaz spontānas idejas realizēt nebūtu jābūt iespējamam. Pat ja sistēma intuitīvi šķiet amorāla un nepieņemama goda (godīguma) jūtām, tad gribējās atturēties no tikpat ticībā balstītiem apgalvojumiem par visaptverošu pērkamību grupā, kā nozīmīgāko „spēku”, kamēr neesmu ar sveci klāt darījuma aktam stāvējis.

Bet nokļuvis tur es atrados tik dziļi visā tajā iekšā, ka nekad vēl nebiju bijis tik tālu no lemšanas procesa. Pat ne kā vērotājam no malas, nemaz nerunājot par būšanu aktīvi iesaistītam. Labi, tagad man ir skaidrs, kā ir uzbūvēta Organizācija, bet tur funkcionējot es gandrīz atradu jēgu – pašpietiekami atražot sevi funkcionējot, imitējot svarīgu domāšanu, lai it kā pieņemtu „svarīgos” lēmumus.

Tagad man ir atlikušas dažas dienas laika, lai beidzot pieņemtu savu galējo lēmumu par to, vai esot tur maz iespējams izprast to lemšanas mistēriju. Kāpēc man to vispār vajag saprast? Nu joprojām ir naiva vēlme nokļūt tuvāk patiesībai, izzinot tos likumus, pēc kuriem funkcionē tā sabiedrība, kuras vērtību sistēmā man jāierakstās. Labi, es liekuļoju – es gribu pārvaldīt instrumentus sava „dieva visaugstākā” - vēdera dēļ. Un tās prasmes man vajag, lai attaisnotu uz mani liktās cerības kā uz normālu un saprātīgu sabiedrības locekli ar determinēto sociālo lomu un funkciju. Bet tagad es vismaz zinu: „Ja tu draudziņ nezini kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tā nava” . Varbūt man kremt, ka mani neviens nepasauca „paturēt sveci”? Šobrīd sliecos domāt, ka labāk tomēr skats no mazas tumšas alas uz pasauli, nekā plašs skats no spoža akvārija. Akvārijā nejūt ne smaržu, ne vēsmu. Ar „kosmonautu paiku” paēdis nebūsi.

Es domāju ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas
Un mūsu "dzīves nozīme"
Ir tīrās muļķības
Bez mērķa cilvēks blandās te
Par gudrām lietām spriedelē
Bet galā dumjš ir viss
Jo vēders dievs tas augstākais
Tiklīdz kā izsalcis
(c)EV