Cibā tiek pausta naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību, nosaucot cilvēkus un viņu ģimenes locekļus vārdā. Es neesmu jurists, lai varētu to pateikt droši, bet jautājums par iespējamu nozieguma sastāvu ir pamatots.

Aicināt uz pieklājīgu sarunu par to, vai tu, tev tuvie cilvēki un citi cilvēki būtu pelnījuši dzīvot, ir neadekvāti. Nosodīt naida uzskatus, bet aicināt to paudējus pie sarunu galda, it īpaši ar upuriem, nostāda tevi pretrunā, un doma, ka sarunās naida paudēji tiktu atmaskoti vai pārliecināti, redzami neatbilst īstenībai: neviens nav ticis pārliecināts, un nav jēgas atmaskot to, kas tāpat ir vāji slēpts.

Naida veicināšana

"Tu neesi ļauns, bet tikai veicini ļaunumu" nevajadzētu būt īpašam mierinājumam. Nopietni jautājumi, it īpaši dzīvības un nāves jautājumi, prasa adekvātu spriestspēju, un tāpēc ir iespēja izrādīt tās trūkumu. Visiem cilvēkiem gadās kļūdīties, bet uzstājīgi aizstāvēt kļūdas ir atmaskojošs, ļaunticīgs stulbums.

Stulbumu vai ļaunumu pieminēt nav pieklājīgi, jo tas ietver cieņas aizskārumu, bet nevarēt par šīm lietām skaidri runāt nozīmētu nevarēt aprakstīt apkārt notiekošo.

Iepriekš atsaucos uz A Philosophy of Evil grāmatu, kas nodala dažādus ļaunuma veidus, un par izplatītāko nosauc stulbu ļaunumu. Stulbs ļaunums ir izplatītākais, jo tas vienkārši gadās: cilvēks vada auto un mēģina atbildēt uz īsziņu; cilvēks atstāj bērnu nepieskatītu un neiedomājas par kaut ko bīstamu, u.tml. Tajā pašā laikā cilvēku stulbumu ir iespējams arī apzināti izmantot un ar to manipulēt, un tas tiek plaši darīts.

Absolutizēta runas brīvība

Priekšstats par neierobežotu runas brīvību ir ilgstoši mākslīgi izplatīts ar nolūku sniegt aizsegu uzskatiem, kas citādi neiztur kritiku. Šis priekšstats pats par sevi neiztur elementāru kritiku: runa tiesību jautājumos vienmēr ir bijusi par līdzsvaru, tāpēc, piemēram, apmelot vai draudēt pārkāpj runas brīvības robežas. Džons Stjuarts Mills, viens no runas brīvības idejas galvenajiem pārstāvjiem, runāja par "pāri darīšanas principu" (harm principle), ko var apkopot teicienā "tavas tiesības vicināt rokas beidzas tur, kur sākas mans deguns".

Absolutizēta runas brīvība ir mākslīgs "ķīļa jautājums" (wedge issue): tā nolūks ir šķelt pretestību sliktiem uzskatiem; radīt mākslīgas domstarpības starp cilvēkiem, kas citādi būtu sabiedrotie.

Priekšstats par absolutizētu runas brīvību ir ticis izplatīts, lai sniegtu aizsegu ekonomiskajai nevienlīdzībai, bet tas atver durvis arī naida uzskatiem. Tā ir īpašo interešu spēlēšanās ar uguni; tāda pati kā bija mēģināt apspiest strādnieku tiesību kustību (nav īpaši cienījams avots, bet tāpat sakarīgs), virzot pie varas nacistu partiju.

Absolutizēta runas brīvība ir piemērs "domu apturošai klišejai" (thought-terminating cliché), kas dod atļauju nedomāt par kaut ko, un šajā gadījumā nedomāt par neierobežotas runas brīvības sekām, jo tās it kā attaisno augstākais runas brīvības ideāls.

Nedomāšana ļauj absolutizētas runas brīvības piekritējiem būt divkosīgiem: tā nav tik absolūta brīvība, lai būtu apspriežama; tās kritika tiek asi slāpēta, sarunas pārtrauktas, un kritiķi nosodīti, un atrunas tam pamatā skar nelaipnību un uzbrukumus. Tajā pašā laikā jautājumus, kas skar ļaunus uzskatus un to veicināšanu, nav iespējams apspriest, neaizskarot cieņu; var tikai padarīt sarunu neskaidrāku, runājot "caur puķēm".

Socializācija un normalizācija

Sabiedrībā jebkurā gadījumā pastāv normas; jebkurā gadījumā ir sava veida "politkorektums" jeb robežas, kuras pārkāpt ir nepieņemami. Socializācija ir tas, kā cilvēki pieaugot iegūst izpratni par šīm normām, un normalizācija ir tas, kā kādu parādību var padarīt par pieņemamu.

Iedarbīgs veids, kā padarīt kaut ko par normālu, ir padarīt to bieži sastopamu. Te ir vērts runāt par shitposting taktiku, ko es citreiz esmu saucis par "šļurināšanu": nomākt pretestību ar bezsaturīgu, apjomīgu troksni. Tam par labu nāk t.s. bullshit asymmetry principle: nesamērība starp to, cik viegli ir paust kaut ko nepamatotu, un cik salīdzinoši grūti ir to atspēkot. Ir vērts pieminēt arī obskurantismu jeb "oliņbolismu": valodiskās neskaidrības veicināšanu.

Cits iedarbīgs veids, kā kaut ko normalizēt, ir sasaistīt to ar normālo; piemēram, biedrojoties, aicinot pie sevis, izrādot lieku cieņu, lai gan naida uzskati ir pelnījuši tikai pamata cieņu: tādu kā cieņu pret dzīvību, pat ja šī cieņa netiek attiecināta uz citiem.

"Suņu svilpju politika" (dog-whistle politics) ir veids kā paust naida uzskatus virspusēji pieņemamākā kodētā valodā: piemēram, saukt rasismu par "rasu reālismu". It kā melnais humors vai ironija darbojas līdzīgi: "es tikai izmantoju nacistu atribūtiku, lai tracinātu sniegpārsliņas".

Būtība ir, ka interneta "naida caurumi" socializē cilvēkus pieņemt naida uzskatus, un naida normalizācija šo norisi veicina.

Ostracisms un slidenā nogāze

Izraidīt kādu no sabiedrības (ostracize) ir veids kā ierobežot galēji nepieņemamus, antisociālus uzskatus, bet tas ir "politiski aizdomīgs", jo var tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to tiek veidots "slidenās nogāzes" arguments, ka viena lieta novedīs pie otras, un ka beigās tiks izraidīti ne pie kā nevainīgi cilvēki.

Tiek uzstādīta viltus izvēle starp pilnīgu runas brīvību un nebrīvi, lai gan patiesā atbilde ir, ka pret nopietniem spriedumiem ir jāizturas atbildīgi, bet bez tiem nevar iztikt. Patiesā slidenā nogāze ir no aizspriedumiem uz "mikroagresijām", tad uz naidīgiem izteikumiem, tad uz fizisku vardarbību, un naida nogāzes galā ir noziegumi pret cilvēci.

Tie nav arī tēlaini jautājumi; naida noziegumi ir reāli pastāvoša kategorija, un ir pamats domāt, ka par daudziem netiek ziņots. Galēji gadījumi kā Kraistčērčas mošejas apšaude kļūst biežāki, un tos veic cilvēki, kas izklausās tāpat kā citi tajos pašos galēji labējos "naida caurumos". Tie ir tikai interneta "kultūras kari" līdz vairs nav.

Nepārspīlēta uztvere

Man un citiem, kam notiekošais rada raizes, tiek bieži pārmesta pārspīlēti jūtīga uztvere; ka tie esot tikai joki un tikai tīmekļa kultūra. Īpaši sāji ir aicinājumi izturēties cieņpilni pret naida paudējiem, kas draud tev un tev tuviem cilvēkiem.

Stohastiskais terorisms raksturo saistību starp it kā nejaušiem uzbrukumiem un vidi, kas tos iedvesmo. Naida uzskatu paudēji mēdz runāt vispārēji un par to, ka "kādam vajadzētu kaut ko darīt". Tam ir komisks vēsturisks piemērs no viduslaikiem.

Taču šis nav pat tāds gadījums, jo minētais cilvēks nav tik gudrs, lai neaicinātu uz vardarbību pret zināmiem cilvēkiem. Tas ir pūļa psiholoģijas, tieši bystander effect piemērs, ka nosodījums ir bijis tik pieklusināts.

Atpazīt atsevišķas naida izpausmes nenozīmē, ka cilvēks noteikti būtu piederīgs pie naida ideoloģijas; savukārt, atbilst virknei novērojumu, un regulāri paust uzskatus, kuriem "aug kājas" interneta "naida caurumos" vai ir ideoloģiski raduraksti vēsturiskajā nacismā, ļauj spriest uzticami.

Sasmērējušies cilvēki

Labvēlīgākais veids, kā uztvert netiešu atbalstu naida uzskatiem, it kā tiem būtu vieta sabiedrībā, ir gadījuma stulbums. Gandrīz visiem tas droši vien arī ir gadījuma stulbums; pārmetumi, ka man aiz katra stūra rādītos fašisms, ir psiholoģiskā projekcija.

Tajā pašā laikā par noteiktiem cilvēkiem ir radies iespaids, ka viņi varētu būtiskā mērā piekrist naidam, bet tikai nepiekrīt tam, ka tas tiek pausts pārāk atklāti un bezgaumīgi.

Par mani bieži tiek mēģināts uzburt tēlu, ka es būtu histērisks, un ka saruna dzīvē izpaustos bļaušanā. Patiesībā es vairumam to, kas šajās sarunās ir izpaudušies neadekvāti, vislabāk ietu apkārt ar līkumu. Praktiskā saskarsmē viss, ko tas mainītu, ir tas, ka es nevarētu uzticēties viņu spriestspējai nopietnos jautājumos.

Šī saruna kopumā ir radījusi vilšanos, bet es nespriežu pēc tās par visiem. Es esmu puslīdz drošs, ka vairums, kas tam ir pievērsuši uzmanību, saskata sarunas dalībnieku nolūkus nomākt vai iebiedēt, un tāpēc atturas.

Lieks iemesls atturēties ir arī cilvēki, kas tikai spēj atpazīt, uz kuru pusi sarunā tobrīd pūš vējš, un pieslieties tai, lai pievērstu sev uzmanību.

Naida uzskati, fašisms, nacisms un autoritārisms (tai skaitā kreisais) nav pieņemami, un tas, ka pastāv šāda saruna, ir lejupslīdes izpausme.

Papers, Please ir mākslas darbs, un es to iesaku arī tiem, kas nespēlē spēles.

frāze "dokumentus, lūdzu" uzbur ainu, kurā cilvēkam ir netaisnīgi jāaizstāvas: tu neesi devis iemeslu apšaubīt savu nevainību, bet tev tā ir jāpierāda. tā atgādina piespiedu atzīšanos un brīvdomības kriminalizāciju vai psihopatoloģizāciju nacisma, padomju un feodālajās iekārtās; tā ir nebrīves simbols.

psihopatoloģizācija

raksturot disidentismu kā psihiatrisku novirzi bija padomju iekārtas veids kā dot ieganstu to diskreditēt un sodīt. noziedzīgie režīmi sargāja savu tēlu; tie nebija tik nesaprātīgi, lai dotu lieku iemeslu nemieram un kritikai.

es noturīgi, pat ja ne saudzīgi, paužu uzskatus pret autoritārismu un par pilsonisko sabiedrību; es nevarētu to brīvi darīt padomju iekārtā. tajā pašā laikā cilvēkiem ar izplūdušiem priekšstatiem kapitālisma kritika atgādina padomju noziegumus, un tas tiek reizēm pārmests man pat skaļos uzsaukumos.

izplūdušie priekšstati neļauj atpazīt domu gaitu: tā vietā tiek uzburtas mikimaušu ainas bez personīgā īpašuma, bez tirgus apmaiņas, un ar nospiedošu nebrīvi. manas atbildes arī aizskar svarīgo paštēlu, pārmetot izglītības trūkumu.

nesaprotot līdz galam domas, atliek psihopatoloģisks skaidrojums: tiek norādīts uz it kā nesaprātīgumu un uz kāpinātām sajūtām. it kā padomju noziegumu nosodītāji nevilšus sāk līdzināties to veicējiem.

ir jāiemācās iet pirms lekt, tāpēc lēciens sarunās uz kreiso politiku bija pāragrs. būtiska daļa no sarunu dalībniekiem patiesībā vēl tikai rāpo.

tas ir visu jautājumu jautājums: kā atpazīt iztrūkumu zināšanās, it īpaši savās. tas ir kā mēģināt saskatīt melno caurumu: var spriest pēc apkārtnes, jo pašu caurumu redzēt nevar.

svarīgākie jēdzieni

mans uzstādījums kopš iesākuma ir, ka es neesmu lietpratējs, bet cenšos īsumā apgūt svarīgākos jēdzienus; piemēram, kapitālisma ziņā šos:

• income inequality
• austerity
• regressive taxation
• deregulation
• privatization
• supply-side economics
• economic globalization
• neoliberalism
• rent-seeking

kreisās politikas ziņā:

• market socialism
• state capitalism
• academic marxism

vispārēji:

• special interest
• political compass
• left vs right
• authoritarianism vs libertarianism
• progressivism vs conservatism vs reactionarism

ir smieklīgi būt sev: tu esi, un reizēm tu nevari atrast vienādas zeķes. nākamā diena un nākamās kafijas; koli ir kūl, un semikoli puslīdz. spriežot pēc tā, ka neesmu kur gribu, esmu piecēlies apakšā.

visi redz cibas brūnināšanu, bet negrib pateikt: kodolcilvēka godu nevar salikt atpakaļ.

cilvēki starp mums

vislielākais joks ir tieši man runāt par materiālismu, bet ir normāli smieties vienam pašam, ja var to paskaidrot. varētu saņemt laiku zobos un apturēt pēdās, bet ne apturēt bēdās: laiks ir dienas, un redzēt to vairāk kā dienas ir besīgi. tā ir sava veida noturība un cita veida nenoturība, ka es kaut kur esmu pazaudējis savu veidu, tāpēc aptinu ierakstus ar bumbuļvārdiem.

tā ir pašterapija, jo ir ko terapēt: apstāties un paskatīties uz raizēm un reizēm. dienas un nedienas ir klikš klakš, jo tās tiecas tendēties, kūsāt un saplakt, līdz ir zivjākas un zivjākas.

cilvēki starp mums jautā, kāda veida -cels tu esi, bet tu esi nekādcels. nav jēgas jautāt, ko dari, jo ko vispār kāds dara.

ar ingmars runājām par to, kā pielīp valoda: apkārtējo runasveids uzsūcas cilvēkā; tu pieķer sevi runājam citādāk, un tas var būt labāk vai sliktāk. piemēram, starp cilvēkiem ar lauzītu valodu nākas pieķert sevi, ka arī sāc runāt lauzīti.

atveidot citus liekas kā veids kā padarīt sevis teikto pieejamāku: ja jau viņi tā runā, tad viņiem tāda valoda būs saprotamāka. atveidot nozīmē mācīties, un cilvēki to sāk bērnībā un nekad nebeidz, ja vien netiek iesprostoti.

"Life is bristling with thorns, and I know no other remedy than to cultivate one's garden."
– Voltaire

rīts sākas sērās, jo Voltērs nu ir apzināts kā dārzkopis jeb īpaši liels nacīts.

"I have never made but one prayer to God, a very short one: 'O Lord make my enemies ridiculous.' And God granted it."
– Voltaire

Voltērs vērsās pret katoļu svētuma blefu, un tā ir tāda pati nabadzības baznīca kā neoliberālisms. izredzētie tajā ir pārbagāti, bet citiem ir jāiztiek.

runa nav tikai par materiālo patēriņu, bet par valodisko piekļuvi pasaulei. katolicisma un neoliberālisma mantras ir "neskaties uz to, kas tev ir acu priekšā; domā par simboliem".

padomājiet par to, ka neoliberālisma simboliskais pāvests ir garā nabags cilvēks zelta penthausā uz zelta poda, ar Tviteri telefonā rokās.

bet baznīcas

katolicisms ceļ baznīcas un neoliberālisms ceļ neattīstītas zemes no nabadzības: abas lietas ir patiesas, un abas ir labākas par neko. tajā pašā laikā pienāk brīdis, kad tās ir sliktākas par kaut ko citu. nāk Luters un Markss un pienaglo zīmīti, ka var būt kaut kas labāks, un Marksa zīmītei ir tūkstoš lapu.

šausti sevi

visas labās lietas nāk no cilvēka prāta, bet no tā nāk arī sliktās. Luters saskatīja nepareizības katolicismā, bet viņš arī aicināja slaktēt zemniekus, kas vēlējās labāku dzīvi.

Markss nerakstīja par to, kā tieši izskatītos dzīve jaunā iekārtā; viņš pamatā rakstīja par nejēdzībām un likumsakarībām esošajā. vladimirs lenons no tā iedvesmojās un ievirzīja notikumus, kas izvērtās postā, bet tas bija izmisuma solis nabadzīgā un jau izpostītā vietā.

katolicisms nekur nepazuda, jo tas ir projektēts parazitēt prātā: tas ir simbolisks atvars, kurā nogrimt patiesībā redzamajam. katolicisma skarts prāts šausta sevi, ja novēršas no tā simboliem.

"apgaismotais" centrisms (ievada attēlā) ir neoliberālisma sekta, kurai ir iegalvots, ka tai būtu pa ceļam ar Voltēru. tajā pašā laikā tas ir izmisumā dzenošs izsmiekls, ka Voltēra "es nepiekrītu, bet aizstāvēšu līdz nāvei tiesības to teikt" citāts ir neīsts. tas ir izsmiekls, kas ēd savu asti.

klusē un kaplē

neoliberālismā cilvēku mēra pēc patēriņa, un rosināt pievērst uzmanību nevienlīdzībai liek jautāt par tavu patēriņu: "tev tā liekas tikai tāpēc, ka tu esi neapmierināts ar savu patēriņu". mans patēriņš ir izcils, bet tieši tāpēc es par to runāju. šī sabiedrība varētu izcelt no nabadzības visus, ja nebūtu neoliberālisma elku; vajadzīgie rīki un līdzekļi jau ir, un pamata rīks ir jēdzieni.

ingmars izteica vienkāršu atziņu, bet vienkāršībai pareizajā brīdī var būt liela nozīme. "dzīvnieku fermā" galvenais bija nebūt cūkai: visi citi zvēri bija godājami savā veidā.

cūku altāris

man ir cits draugs bezgodis, kas manas domas un vārdus vēlas saukt par noziedzīgiem. man nav pa ceļam ar svešiem cilvēkiem, bet es tāpat vēlos, lai nabadzība neindētu viņu dzīves. man ir pa ceļam ar tuviem cilvēkiem, bet arī mans prāts ir visa esošā sagumzīts. just kaunu citu vietā ir kā censties domāt citu vietā: domas nevar uzspiest. kauns ir domu sāpes, un neārstējamas sāpes ir pārāk sliktas. mēģināt ārstēt sāpes ar patēriņu vai dusmām ir būt sliktākam "es"; tā ir ļaunticība

es runāju par noturīgu domu gaitu, bet beigās manis paša izeja no sāpēm ir nedomāt, bet man vienlaicīgi nav spēka nedomāt. citi cilvēki ir teikuši, ka nesaprot to sajūtu; ka neatpazīst savā pieredzē reizes, kad būtu pārāk noguruši, lai gulētu. tā ir sajūta, ka būtu paņemtas domas parādā: neveselīgs, nesamērīgs patēriņš; nespēja sagremot apēsto; izvēle starp māniju un nomāktību.

atliek tikai kaplēt un patērēt vēl, bet varbūt ne klusējot

parasts sarunas šablons ir šāds:

• man nepatīk zināms viedoklis, un es varu to paskaidrot
• tas ir ceļš uz fašismu, jo fašistiem arī nepatika citi viedokļi

runa vairs nav par zināmo, bet par izplūdušiem citiem viedokļiem. tas paliek pavisam nejēdzīgi šādā gadījumā:

• man nepatīk fašisms
• fašistiem arī nepatika citi viedokļi
• ???

šim šablonam, kas virza sarunu no materiālā uz simbolisko, ir daudz dažādu paveidu; piemēram, ja runā par kārtējajām "brīvā tirgus" neveiksmēm, saruna tiek virzīta uz tirgus apmaiņu kā tādu; ja runā par laiku tuvāk mūsdienām, sarunu var virzīt tālāk pagātnē; ja runā par noteiktu cilvēku, var runāt par kopu vai simbolisku cilvēku (salmu vīru); ja runā par noteiktu kopu, var runāt par visiem ("tu visus, kas nepatīk, sauc par nacīšiem"); ja runā par vienu pusi, var runāt par "abām pusēm"; u.t.jpr.

“Stupidity is the same as evil if you judge by the results.”
― Margaret Atwood

sarunu par Racionāļu™ morālās spriestspējas iztrūkumu papildina instrumentālās un vērtību spriestspējas un instrumentālās un iekšējās vērtības nošķīrumi. Racionāļi liek uzsvaru uz instrumentālām pār iekšējām vērtībām, kas izpaužas mēmā "faktiem nerūp tavas sajūtas", bet tas pieļauj novērtēt iedarbīgu ļaunumu kā labu, jo neņem pienācīgi vērā iekšējās vērtības (tādas kā cilvēka dzīvību).

patiesi morāli spriedumi balstās uz faktiem un sajūtām kopā: morāla rīcība ir gan iedarbīga, gan vērsta uz labumu.

komunisms nobrauca manu suni – parasts cibiņš

vienkāršība var izklausīties pēc guru šita – es

marks man teica visus gulagēt – vladimirs lenons

komulisms ir tad kad nav maizes – arī parasts cibiņš

man grib atņemt mazumiņu ņņņ man skatās maciņā ņņņ – nezināms

tankīši nav labāki par nacīšiem, un es nevilcinos viņus izaicināt, tāpēc ir gadījies, ka staļinisma vai maoisma aizstāvji man pārmet, ka rietumniekiem esot izskalotas smadzenes. tādās reizēs es saku, ka es esmu no bijušās padomijas, un ka padomju noziegumi vēl ir dzīvā atmiņā.

vienkārši būt no kādas vietas gan nenodrošina patiesus ieskatus par to; piemēram, arī postpadomijā ir cilvēki, kas padomju iekārtu neuzskata par noziedzīgu. droši var paļauties tikai uz to, ka cilvēkiem no kādas vietas būs izjūta par tās noskaņu.

ļaunticība latviski pastāv vismaz kā juridisks jēdziens, un būtībā tas ir nolūks maldināt. plašākā nozīmē ļaunticība ir arī sevis maldināšana, un tā var būt neapzināta.

cits līdzīgs jēdziens ir blefs:

blefs -a, v.
Izdomājums, lai kādu apmulsinātu vai apmānītu.
..[vīrs] reti man nāca līdzi baznīcās un visu to, ko es apzīmēju par svētumu un mistiku, sauca par blefu. Zālīte 5, 215.

piemēram, kāršu spēlē blefot nozīmē izlikties, ka rokās būtu labākas kārtis nekā patiesībā. citi var iemācīties blefu atpazīt, tāpēc labs spēlētājs mēģina skatīties uz sevi caur citu acīm, lai izlemtu, vai blefot.

rīki un ieroči

blefs kārtīs un citur ir daļa no metaspēles; tas nav tiešā veidā iekļauts noteikumos, bet tāpat ir rīks kā apspēlēt citus. blefs ir arī noderīgs rīks, lai mācītos: piemēram, iemācīties braukt ar riteni nozīmē mēģināt braukt it kā tu to jau prastu.

rīkiem pašiem par sevi nav vērtības; rīku vērtību nosaka to pielietojums un apstākļi. piemēram, āmurs var būt darbarīks vai ierocis. daži rīki ir vairāk piemēroti būt par ieroci; blefs ir viens no tādiem rīkiem.

citu cilvēku prāti padara spēles grūtāk paredzamas un tāpēc interesantas, bet sliktam spēlētājam nav prāta rīku vai arī tie tiek izmantoti nepareizajos brīžos, tāpēc spēles iznākums jau ir zināms.

ņūbisms

spēļu lauciņā ir jēdziens ņūbs, ko bieži pārprot kā jebkuru iesācēju, bet ņūbs var būt arī pieredzējis spēlētājs. ņūbs no iesācēja atšķiras ar to, ka nemācās: neapzināti pārāk daudz blefo pats sev.

cits spēļu jēdziens ir čīters, un čīteri bieži mēdz būt ņūbi, kas nevar vai negrib mācīties, bet vēlas uzvarēt.

būtībā, ņūbismu no pieredzes trūkuma atšķir ļaunticība. de Bebruāra par ļaunticību runā kā par atteikšanos no pašpilnveides: atteikšanos censties būt labākam "es". ņūbs vēlas būt uzvarētājs, bet izlaist izaicinošo mācīšanās soli.

nesamērīgs slinkums

visi cilvēki pamatā vēlas iet īsāko ceļu, jo laiks un uzmanība nav nebeidzami. ņūbisms ir nesamērīgs slinkums: tās ir iedomas, ka ņūbam pienāktos jau būt galā; ka pasaule ņūbam būtu parādā veiksmi.

pseidointelektuālisms ir vēlme iet īsāko ceļu pie veiksmes domāšanas lauciņā: tā ir domāšana kā uzvedums mazāk domājošiem cilvēkiem. zināmi piemēri pseidointelektuālismam ir Alvis Hermanis, Viesturs Rudzīts vai Džordans Pītersons.

pseidointelektuālisms ir uzstājīgs blefs: pastāvīga spriedumu un vērtējumu sniegšana bez seguma. tas ir pretstats stāvēšanai milžiem uz pleciem un ir vairāk kā skaļi spriest par redzamo apvārsni no gravas.

pārliecināti āmuri

krāpties var būt ienesīgi, tāpēc krāpnieku ir daudz un visur. vairums cilvēku ir gadījuma krāpnieki, bet citi iespējas krāpties meklē un veido paši.

tēlota gudrība ir uzvedums, lai pārliecinātu citus cienīt tevi, un pārliecinoši tēlotāji izturas it kā būtu pārliecinājuši arī sevi, tāpēc viņu blefu ir grūti atmaskot.

pārliecināt var citus cilvēkus, bet pašai pasaulei ir vienalga par iedomātām tiesībām, tāpēc, piemēram, blefs par spējām vadīt transportlīdzekli, veikt ķirurģiju vai būt ASV prezidentam var beigties bēdīgi sev un citiem.

cilvēki no dzīvniekiem atšķiras ar īpašo spēju lietot rīkus un domās padarīt rīkus par savu daļu. ņūbi parasti ir cilvēki, kam blefs ir galvenais pieejamais rīks, un kas tāpēc atbilst teicienam, ka visi jautājumi izskatās pēc naglām, ja ir tikai āmurs. ņūbi paši ir kā āmuri un vēlas pārliecināt citus būt par āmuriem.

centrisms un ļaunuma veicināšana

centrisms ir atteikšanās no pamatotiem spriedumiem jeb ļaunticīga savas spriestspējas ierobežošana. centristu pieklājības politika dod vietu ļaunuma izplatībai; tā ir ticība iedomātai "neredzamajai rokai"; ka pašplūsmā atstāts tirgus būs brīvs. tā ir pamatā nesakarīga pusdoma, kas balstās patiesības graudā, ka tirgus ir iedarbīgs veids kā iekārtot apmaiņu. piemēram, Ādams Smits, kas iedibināja tirgus domāšanu, neticēja šādam "brīvajam tirgum" un runāja par regulētu tirgu.

centristu "brīvības" blefam tomēr ir izņēmumi, un galvenais izņēmums ir pret uzbrukumiem centrismam: tas ir pārāk nepieklājīgi. tas ir iemesls sākt runāt par aprobežotību un apspiešanu. aizskart centristus nozīmē, ka brīvība ir atcelta, un tas atklāj centrisma pamata ļaunticību: patiesais nolūks ir paust pārākumu nevis godīga domu apmaiņa.

centrisma ļaunticība ir neoliberālisma ļaunticības spogulis, jo arī neoliberālisma pamata iecere ir īpašo interešu stutēšana pār kopējām.

kauns un gulags

mana nodarbe Cibā lielākoties ir bijis izaicinājums centrismam, un ar centristu nabadzīgo jēdzienisko rīku krājumu tas nav skaidrojams citādi kā centristu rindošana gulagam. noturīgs nicinājums pret centrisma blefu ir tik nesaprotams un tāpēc tik negodīgs, ka uzbur centristu prātā ainas par izsūtījumu un nāves nometnēm.

mans kauns par centristiem ir samērīgs, ja ņem vērā kopējās likmes. Ciba pati ir sīks dīķis, un šeit paustais nesniedzas tālu, bet tas seko kopējām norisēm pasaulē.

vislabāk manu noskaņu iemieso tas, ka centristiem liekas pieņemami, ka viņu pretinieki tiek biedēti. galu galā, centristu greizajos spoguļos tas izskatās kā dots pret dotu. piemēram, mana bijušā centristu drauga cibā nacīts var neizaicināts dot slepkavīgus mājienus:

apgaismotās iekārtās komunistiem iedod virvi

tā nav pirmā reize, un tas pats cilvēks ir arī aprakstījis varmācību pret mūsu kopējā drauga mazajiem bērniem, un uz to ir īpaši norādīts. ja tā tiktu aizskarti mani draugi, mani nebūtu jāmudina atbildēt, un tas nebūtu pieklusināts nosodījums. centrismam savukārt visvairāk rūp justies apgaismotam un godātam, tāpēc skaļu atbildi ar atbalsi ir pelnījusi centrista paša nespēja atšķirt akadēmisku kapitālisma kritiku no noteiktas noziedzīgas iekārtas, kas uz šo kritiku nosacīti atsaucas.

centrisms ir tumsonīgs blefs, un es nespiestu roku pārliecinātam centristam; pat tad, ja tas ir vecs draugs. ļaunums un stulbums iet roku rokā, un tā ir samērīga atbilde, pat ja no malas var izskatīties neveselīgi. man ir gods, ko zaudēt, un tas nav atkarīgs no blefa

nebiju domājis neko rakstīt, bet: paskatieties uz tiem idiotiem. es jūtos kā Raudive, kas saņemtu pārraides no lobotomosfēras vai garīgo punduru planētas. vecāsmātes sūtīta ķēdes vēstule būtu piemērs sakarīgākai sarunai. šī ir vārdu nemīcīšana, ja kas. laiks atbildēt uz podiņa iet nemācītiem cilvēkiem

( magnum opus ar 13k zīmju un katra atsevišķā zīme ir dusmīga )