ir jāiemācās iet pirms lekt, tāpēc lēciens sarunās uz kreiso politiku bija pāragrs. būtiska daļa no sarunu dalībniekiem patiesībā vēl tikai rāpo.

tas ir visu jautājumu jautājums: kā atpazīt iztrūkumu zināšanās, it īpaši savās. tas ir kā mēģināt saskatīt melno caurumu: var spriest pēc apkārtnes, jo pašu caurumu redzēt nevar.

svarīgākie jēdzieni

mans uzstādījums kopš iesākuma ir, ka es neesmu lietpratējs, bet cenšos īsumā apgūt svarīgākos jēdzienus; piemēram, kapitālisma ziņā šos:

• income inequality
• austerity
• regressive taxation
• deregulation
• privatization
• supply-side economics
• economic globalization
• neoliberalism
• rent-seeking

kreisās politikas ziņā:

• market socialism
• state capitalism
• academic marxism

vispārēji:

• special interest
• political compass
• left vs right
• authoritarianism vs libertarianism
• progressivism vs conservatism vs reactionarism

laiks

ideālā gadījumā katram šim jēdzienam būtu veltīts deep dive, un es pēc tā iespēju robežās esmu tiecies. kopumā prasītais laika patēriņš ir vērā ņemams.

man joprojām ir miglains priekšstats, bet es varu atpazīt cilvēkus ar daudz miglaināku vai nekādu priekšstatu.

telpa

atliek jautājums par to, kas pamato pārliecību par spīti atpazīstamam zināšanu trūkumam; kāpēc cilvēki jūtas droši lecot, lai gan redzami nevar noturēties kājās.

tēlaina atbilde ir, ka nozīme ir kustības virzienam. domas telpā ir kraujas, no kurām nokrist; tramplīni, kur atsperties; taču tie ir neuzticami. cilvēks var kustēties ātri, just vēju matos, bet attālināties no patiesības. var vaļīgi lietot jēdzienus un avotus, var pievērt acis uz neērto, un var izsmiet tos, kas turas pie zemes un uzmanīgi iet gaismas virzienā.

cits salīdzinājums varētu būt ēnu bokss: cilvēks var taisīt aperkotus, dunkāt ēnu un justies stiprs, bet sitieni nesavienojas ne ar ko īstu, jo ir raidīti nepareizajā virzienā.

domu un cieņas apmaiņa

vērtējoša cieņa ir veids kā sabiedrība regulē cilvēku uzvedību: cieņa liek baudīt priekšrocības un necieņa liek izjust spiedienu.

domu apmaiņa pastāv cieņas apmaiņas ietvaros: izglītība un pieticība ir cienījamas; tumsonība un iedomība nav. pamata iemesls tam ir ierobežotais laiks un uzmanība: domas, kas nāk no miskastes, sacenšas ar domām, kuru izcelsme ir vērtīgāka.

cilvēki domu un cieņas apmaiņā nav saliņas: izglītība ir uzskatu iederība plašākā pasaules izziņas tīklojumā. man var pamatoti pārmest taktiskus misēkļus, piemēram, valodas izvēlē, bet ne to, ka es nevarētu atsaukties uz plašākām zināšanām par savējām. piemēram, iesaitētajam ierakstam par cieņu tas nebija atrunāts, bet es izlasīju vismaz samērā blīvo SEP šķirkli par cieņu, lai to uzrakstītu.

pagaidu cieņa un pastāvīga necieņa

pagaidu cieņa (labvēlības princips) nozīmē ņemt vērā, ka cilvēkiem mēdz nebūt laika, bet var būt godīgi nodomi. pagaidu cieņa nozīmē uztvert citus nopietni līdz būtu būtisks pamats pārdomāt.

pastāvīga necieņa nozīmē atzīt cilvēku par bezgodi. Cibā ir daudz cilvēku, kam gadās nebūt godīgiem, tai skaitā man, bet ir arī pāris, kas tikai spēj smērēt sarunu telpu. tie ir būtībā bērni, kas cenšas izdīkt kaut ko nepelnītu: būt nogurdinošiem līdz vieglāk ir piekāpties.

galējais centrisms aicina uz nebeidzamu pagaidu cieņu: tā ir atteikšanās atzīt par negodīgiem pat cilvēkus, kas jau vismaz desmit gadu garumā tam uzstājīgi sniedz piemērus.

viltus gods

man kaut kādā ziņā ir mazāk pacietības kā daudziem, un es aizsvilstos, bet citā ziņā ir biezāka āda: kreacionisti, antivakcionisti, sazvērnieki, homeopāti, astrologi, Racionāļi, u.c. šķībi domātāji man ir tuvu pazīstama parādība, un es nejūtos it kā es pārkāptu savus principus, viņus norakstot.

savukārt nomināli sakarīgāku cilvēku viltus gods ir daudz neskaidrāks jautājums: cik pacietīgam būtu jābūt, un kur novilkt robežu?

viena skaidra robeža, ko es novelku, ir zinātnes noliegums: zinātnes gaitā ir daudz nepilnību, bet par tām ir zināms, pateicoties pašai zinātnei, jo izpēte ietver paškritiku. izcelt nepilnības, lai noliegtu tās gaitu kā tādu, atstāj tikai tautas gudrības, veselo saprātu un citādi sagrābstīto kā zināšanu avotus. man nav intereses pievērst uzmanību un sarunāties ar zinātnes noliedzējiem.

vēl skaidrāka robeža ir naida uzskatu pieņemšana vai pat veicināšana, kas liedz citiem pamata cieņu: tiesības pastāvēt.