Papers, Please ir mākslas darbs, un es to iesaku arī tiem, kas nespēlē spēles.

frāze "dokumentus, lūdzu" uzbur ainu, kurā cilvēkam ir netaisnīgi jāaizstāvas: tu neesi devis iemeslu apšaubīt savu nevainību, bet tev tā ir jāpierāda. tā atgādina piespiedu atzīšanos un brīvdomības kriminalizāciju vai psihopatoloģizāciju nacisma, padomju un feodālajās iekārtās; tā ir nebrīves simbols.

psihopatoloģizācija

raksturot disidentismu kā psihiatrisku novirzi bija padomju iekārtas veids kā dot ieganstu to diskreditēt un sodīt. noziedzīgie režīmi sargāja savu tēlu; tie nebija tik nesaprātīgi, lai dotu lieku iemeslu nemieram un kritikai.

es noturīgi, pat ja ne saudzīgi, paužu uzskatus pret autoritārismu un par pilsonisko sabiedrību; es nevarētu to brīvi darīt padomju iekārtā. tajā pašā laikā cilvēkiem ar izplūdušiem priekšstatiem kapitālisma kritika atgādina padomju noziegumus, un tas tiek reizēm pārmests man pat skaļos uzsaukumos.

izplūdušie priekšstati neļauj atpazīt domu gaitu: tā vietā tiek uzburtas mikimaušu ainas bez personīgā īpašuma, bez tirgus apmaiņas, un ar nospiedošu nebrīvi. manas atbildes arī aizskar svarīgo paštēlu, pārmetot izglītības trūkumu.

nesaprotot līdz galam domas, atliek psihopatoloģisks skaidrojums: tiek norādīts uz it kā nesaprātīgumu un uz kāpinātām sajūtām. it kā padomju noziegumu nosodītāji nevilšus sāk līdzināties to veicējiem.

kriminalizācija

nacistu režīms nešķiroja kreiso politiku: garo nažu naktī tie iznīcināja pat savas partijas kreiso spārnu, nemaz nerunājot par citiem. kritizēt kapitālismu vai autoritārismu nacistu iekārtā radīja tiešus draudus dzīvībai; jebkāda veida komunisti bija viena no pamata holokausta upuru kopām. tas ir likumsakarīgi, ja ņem vērā, ka nacisma izcelsme bija kreisās politikas panākumu atveidošana; komunisms bija pamata sāncensis un attiecīgi pelnījis pilnu ienaidu.

nacistu domu gājiens šajā jautājumā ir pārmantots līdz mūsdienām kā kultūrmarksisma sazvērestības teorija: nacisms pamatā bija trula naida kustība, tāpēc nacisti neņēmās saprātīgi pamatot savu naidu un kreiso politiku skaidroja kā iedzimta ļaunuma izpausmi; kā dalību ēnainā sazvērestībā sariebt pasaulei.

tas taustāmi atspoguļojas tajā, ka arī Cibas nacisma lāpas nesējam var skaidrot kaut ko vai neskaidrot, bet atbilde būs truls naids. sazvērestības teorijas jau paredz, ka sazvērniekiem nevar ticēt.

nacisti arī neizgudroja šo sazvērestību; tāpat kā citas lietas, tā tika aizgūta no daudz senākā kristiešu pret ebrejiem vērstā blood libel.

draudīgs zemteksts

Hitleru pie varas palīdzēja bīdīt īpašās intereses, kuras apdraudēja kreisā politika, un nacistu Vācijā kapitālistiem un nacistiem bija "roka mazgā roku" attiecības: tas bija valsts kapitālisms ar turīgu privātīpašnieku šķiru.

iemesls tam ir, ka liberālismam ir iedzimti labēji pamati, un tāpēc tam labējā autoritārisma idejas liekas mazāk svešādas kā kreisās. Veimārā pastāvošā vara vēlējās savaldīt nacismu un izmantot to kā ieroci pret kreisajām politiskajām kustībām, bet patiesībā iesāka notikumu virkni, kas veda pie paliekoša posta.

Veimāra nav īpašs gadījums; Spānija, Čīle, Brazīlija un daudzas citas vietas ir piedzīvojušas liberāļu balstītu galēji labējo nākšanu pie varas. vienā brīdī liberāļi izlemj, ka vairs nevar atļauties demokrātiju.

taupības politika iezīmē to, ka liberālisma vēlme atļauties labklājības valsti ir rūkoša. runa nav par iespēju, bet vēlmi: labklājība aug, bet tiek sakopota augšgalā. tas likumsakarīgi vājina pilsonisko sabiedrību; cilvēku apstākļi ir spiedīgāki, atbalsts izglītībai samazinās; sabiedrisko domu paliek grūtāk noturēt kaut cik sakarīgā gultnē. papildus tam, sabiedrībai ir jācīnās ar mūsdienu tehnoloģiju, klimata izmaiņu, migrācijas mestajiem izaicinājumiem.

vadzis ir nospriegots, un tam plīstot nākamais solis būs nevēlēšanās atļauties demokrātiju: īpašās intereses turpinās uzupurēt kopējās, lai saglabātu savu izredzēto lomu.