Par to, ko Mārtiņš neizprot
Un neizprot sekojošo – kur rodas laiks un nauda. Ikdienas es epastā saņemu uzaicinājumus uz semināriem, sākot no grāmatvedības, beidzot ar efektīvu personālvadību. Regulāri lasu medijos par apmācību cikliem, kur mēs uzzināsim kā tapt konkurētspējīgiem vai kā piemēram eksportēt uz Keniju. Šad tad uzraujos uz telefonmārketingu, kur kādu no augšminētajiem labumiem man mēģina iepārdot pa tiešo.

Telefona mārketings protams ir krietni jautrāka uzparikte un sola vismaz kripatiņu izklaides
-Tātad jūs sauc Zane?
-Jā
-Saki Zane, vai Tev ir augstākā izglītība?
-Jā (tad seko garumgarais apraksts kādus studiju kursus Zane ir izgājusi Turībā, RPIVĀ vai kādā sazin ŠIVĀ)
- savukārt man, Zane, šādas izglītības nav. Tagad parunāsim par to, kādu atdevi absolūtajos skaitļos pret mana laika un naudas ieguldījumu var dot tavs seminārs mana uzņēmuma īstermiņa un ilgtermiņa izaugsmei.

Pēcāk es pievienoju pāris kaut kur nebūt sagrābstītus vārdus angliski, nu tur ROI, CGR piemēram un iedzenu meiteni depresijā. Noliekot klausuli ar prieku apzinos, ka pēdējās desmit minūtes nav nodzīvotas veltīgi.

Bet vienalga paliek neatbildēts jautājums – kur rodas laiks un nauda. Katram šim semināru buklētam ir pievienots kaut kāds nebūt sakses storī, kur meitene no Ipiķiem sāka locīt origami kuģīšus un pateicoties semināram tos tagad tirgo Norvēģijā. Vai cimdiņus, vai kādu konditorejas brīnumu vai kādu citu sūdu. Man likās ka es esmu tas kas ar špičkām noņemās, bet redz nē, ir tādi, kas divus dūraiņus un vienu eklēru sauc par perspektīvu. Un šie perspektīvie kak raz visu gudrību smeļas semināros.

Vot es nesaprotu, kur tādam kartona mājiņu locītājam ir laiks un veselība sēdēt semināros. Loci mājiņu, strādā , pārdod un pelni. Bet nē, šis sēž seminārā un gada beigās paziņo, ka liels panākums – esot 10 tūkstošus latu caur kartona mājiņu apgrozījis. Manuprāt, ja nebūtu valkājies pa sviestiem, būtu līdz divdesmit ticis un tā vietā lai strādātu sēdējis un klausījies tuftu, ko vakaros pa velti var internetā izstudēt.

Viens seminārists pat apvainojās, kad paziņoju, ka lai kvalificētos LIAA atbalstam, vēlmes gadījumā man pašam smadzenes pietiks. Nobubināja un nolika klausuli. Bet tiešām, izlasi netā, aizstaigā uz kantori, izrunājies un saproti. Tamdēļ jau nav maksas seminārā jāsēž.

Vot, un joprojām nesaprotu, kur rodas laiks un nauda tiem, kas „biznesa inkubatorā” raksta projektus porcelāna dārza rūķu vai stikla ežu ražotnes izveidei. Man domāt tas viss tāds kombuļu lāzeršovs vien ir.