Par kaķa mokām
Jau iepriekš rakstīju, ka nokļūstot dzīvoklī mazā Dantes Aligjērī (tā šodien sauc manu kaķi) līdzšinējā dzīve sabruka un viņš iesoļoja savā pirmajā elles lokā, kur vienīgās kaķa cienīgās izklaides ir ēšana, gulēšana un padzeršanās no akvārija. Lai nu kā tur būtu, arī man tomēr ir sirds, kura sažņaudzās ikreiz, kad Dante ilgpilnu skatienu vērās logā uz plašo pasauli tur ārā.
Kaķa mitināšanās iekštelpās sagādāja mokas arī man, jo mazais, neskatoties uz savu necilo augumiņu savā "trežerboksā" var iedzelt tik stingri, ka nākamajās piecās minūtēs novīstu pat kaktuss, ja vien tāds būtu.
Kā lai apvieno lielus plašumus, kā kaķa alku piepildījumu un iespēju daiļi un estētiski iedzelt, lai man ikreiz nebūtu jāiet tīrīt trežerboksu? Izkristalizējot atslēgas vārdus lieli plašumi un balta smilts prātā nāca tikai viena doma - lielais ūdens, aka Baltijas jūras piekraste, kas ir 5 min gājiena attālumā no mana cauruma.
Tika iegādāta "kaķa staidzināmā siksniņa" un ceļojums uz plašumiem varēja sākties. Protams, ar kaķi pavadiņā jūras krastā es izskatījos varen amizanti, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par kaķa "staidzināšanu" kā tādu. Ja Jums kas līdzīgs ir padomā - aizmirstiet. Tā nav jautra tipināšana blakus un prieka pilnas dzīvnieka acis. Ir gluži otrādāk, tās ir mokas jums, stress kaķim un dzīvnieku aizsardzības biedrība jūs nodēvēs par es nezinu ko - inkvizitoru or smth. Neskatoties uz to, Dante jūru redzēja, padirsa gan tikai mājās, pēc stundām sešām, kad pārgāja stress.

Vot tagad nesaprotu. Atmest šai nodarbei ar roku, vai spīdzināt viņu tikmēr, kamēr viņš pie tās jūras un pastaigām pierod un to uzskata par normālu ikdienas pasākumu?