Par slinkumu
Aloha feksteri. Viss labi, krievu muļķiku sondraki joprojām tricina puvumu starp jenota ausīm.
Nu vot, tik tālu viss labi. Vakar bija “kuļturrnaja programma”. No sākuma atskatīšanās uz Latvijas reklāmas pionieru garadarbiem saulainajos LPSR gados, pēcāk kāds nevainīgs balzāmiņš naksnīgās Rīgas tavernās un traktieros.

Ai jopt... Bu..Ra .. Ķi.. No..!!!!

Vispār ne jau par lokāliņiem gribēju pavārsmot. Šorīt strēbjot duļķaino brokastu kapiju, ar kolēģi nonācām pie slēdziena, ka Latvijā, visā pasaulē ar, visu izirušo ģimeņu pamatā ir slinkums, neizmērojamais cilvēku slinkums.
Viss ir vienkārši. Cilviņi satiekas, ieskatās viens otrā, ieliek raudziņu un pie altāra prom. Pēc trīs gadiem razvods – veļasmašīna Tev, mikrene man a smerdelis vecmammai.
Tagad ar, uzaicinājumi uz kāzām birst kā no pārmērības raga, pilnīgi tā kā epidēmija,

... o bļin.. čunga čanga, čuda ostrov...

Nu jā, kā epidēmija. Vot pizģec. Nevarēja vēl puisīši un meitenītes paciesties, pavazāties pa pasauli, pakniebties šur tur, pameklētu vēl kādu optimālāku variantiņu moš. Varbūt lielā love īstenībā dzīvo blakus poģikā. Nē, par slinku, ņem un precās ar pirmo. Par slinku lai kniebtos, joptvaju. Tagad saprecās , a pēc trīs gadi :”kiu...” Sekos teksti par jaunības kļūdām, pārsteidzību utt.

Tā kā tā, 19gadīgie precinieki, neesat slinki, pakniebjaties, moška Annai no paralēlkursa minets sanāk labāk nekā izredzētajai Ilzītei, un kurš tad grib visu mūžu nekvalitatīvu minetu....