Kamēr mēs te satraucamies par bioterorismu un terorismu vulgaris, tikmēr ir atklāta viela, kas pilnībā iznīcina ilglaicīgo atmiņu (nu labi, jau kādus 4 gadus apakaļ).
Lūk īss citāts no Vikipēdijas:
Inhibiting PKMζ in behaving animals erased spatial long-term memories in the hippocampus that were up to one month old, without affecting spatial short-term memories[5], and erased long-term memories for fear conditioning and inhibitory avoidance in the basolateral amygdala.[6] In the neocortex, thought to be the site of storage for most long-term memories, PKMζ inhibition erased associative memories for conditioned taste aversion in the insular cortex, up to 3 months after training.[7][8] PKMζ is thus the first molecule shown to be a component of the storage mechanism of long-term memory.
Profesors, kas šito stāstīja, teica, ka viņam ar tepat laboratorijā tā viela esot, efekts esot vnk nenormāls uz pelēm. Uz cilvēkiem šī viela vēl nav mēģināta, bet viņš teica, ka viņam ļoti, ļoti, ļoti griboties uz kādu izmēģināt. Tagad mēs visi dzīvojam nelielā satraukumā par savu turpmāko nākotni.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
|
ou, cik interesanti!!!11
es varu pieteikties par izmēģinājuma trusīti? mana ilgtermiņa atmiņa tik un tā nepārsniedz disketes apjomus, un, ja arī tur aizies kaut kas man svarīgs, tad cilvēce katrā ziņā neko zaudējusi nebūs :)
es varu pieteikties par izmēģinājuma trusīti? mana ilgtermiņa atmiņa tik un tā nepārsniedz disketes apjomus, un, ja arī tur aizies kaut kas man svarīgs, tad cilvēce katrā ziņā neko zaudējusi nebūs :)
(Reply to this) (Thread)
Visinteresantākais man šajā sakarā šķiet šis PKMζ iedarbībā novērojamais time-selective cutoff slieksnis un jautājums, vai tam ir jelkāda korelācija ar citiem sinaptiskās plasticitātes mehānismiem.
Citādi - old news, scary shit (no tāda viegli paranoidāla skatu punkta, vismaz), bet, nu, nekas neparedzēts. To, ka atmiņu smadzenēs kodē galvenokārt plasticitāte (vismaz low-level kontekstā), mēs visi zinām, un to, ka plasticitāti regulē konkrētas ķimikālijas - tieši tāpat.
Citādi - old news, scary shit (no tāda viegli paranoidāla skatu punkta, vismaz), bet, nu, nekas neparedzēts. To, ka atmiņu smadzenēs kodē galvenokārt plasticitāte (vismaz low-level kontekstā), mēs visi zinām, un to, ka plasticitāti regulē konkrētas ķimikālijas - tieši tāpat.
(Reply to this) (Thread)
nu šitas ņem un eliminē visa veida long-term potentiation. nav jau gluži old news, jo ok, mēs zinām kā tiek fosforilēti AMPA receptori (kas savukārt palīdz aktivizēt NMDA receptorus ar šūnas membranas depolarizāciju), beeet, protams, ka fosforilizācija neturpinās ilgi, kamēr ilglaicīga atmiņa turpinās visu mūžu.
Nujā, hence arī LTP vēlīnā fāze, kur Mζ, ja saprotu pareizi (neiroķīmija kā tāda ir lauciņš, kas man steidzami prasa apdeitus un apgreidus), darbojas kā faktors, kas ļauj uzturēt daļēji permanentu fosforilācijas paaugstināto sinapses svaru vērtību (šeit man starp vārdiem automātiski difundē neironu tīklu simulāciju žargons, ļoti atvainojos).
Tiesa gan, man šķiet, ka atmiņu kodēšana kā tāda (tāpat, kā faktiski visi augstākās kārtas kognitīvie procesi) notiek divos kauzāli saistītos līmeņos vienlaicīgi, no kuriem nosacīti zemākais ir neiroloģiskais un ietver tieši šo, proti, plasticitātes un šaušanas parametru regulēšanu atsevišķu neironu starpā, savukārt atmiņas kā "ainas" fiksācija notiek informācijas plūsmu līmenī paternu telpā, kas abstrahē konkrētu smadzeņu apgabalu minēto neirālo aktivitāti, un kuras procesus no bioloģijas/neiroķīmijas viedokļa vairs nav īsti iespējams pat aprakstīt, tā vietā radot vajadzību vienādojumā ienest komplekso sistēmu teoriju (pēc analoģijas, ar elektronu plūsmu kustību procesora mikroshēmā nebūtu īsti konstruktīvi mēģināt aprakstīt programmu, kuras kods tajā brīdī izraisa doto aktivitāti procesorā (smadzenēs gan tas notiek tieši otrādi, smadzeņu aktivitāte ir primāra un no tās, by emergence and autopoiesis, rodas minētā paternu telpa kā pirmās vienkāršojums un abstrakcija, bet uzskatāmības labad virzienu, man domāt, šeit var ignorēt)).
Mirkļa pārdomas pēdējā laika lielāka mēroga pārdomu kontekstā.
Tiesa gan, man šķiet, ka atmiņu kodēšana kā tāda (tāpat, kā faktiski visi augstākās kārtas kognitīvie procesi) notiek divos kauzāli saistītos līmeņos vienlaicīgi, no kuriem nosacīti zemākais ir neiroloģiskais un ietver tieši šo, proti, plasticitātes un šaušanas parametru regulēšanu atsevišķu neironu starpā, savukārt atmiņas kā "ainas" fiksācija notiek informācijas plūsmu līmenī paternu telpā, kas abstrahē konkrētu smadzeņu apgabalu minēto neirālo aktivitāti, un kuras procesus no bioloģijas/neiroķīmijas viedokļa vairs nav īsti iespējams pat aprakstīt, tā vietā radot vajadzību vienādojumā ienest komplekso sistēmu teoriju (pēc analoģijas, ar elektronu plūsmu kustību procesora mikroshēmā nebūtu īsti konstruktīvi mēģināt aprakstīt programmu, kuras kods tajā brīdī izraisa doto aktivitāti procesorā (smadzenēs gan tas notiek tieši otrādi, smadzeņu aktivitāte ir primāra un no tās, by emergence and autopoiesis, rodas minētā paternu telpa kā pirmās vienkāršojums un abstrakcija, bet uzskatāmības labad virzienu, man domāt, šeit var ignorēt)).
Mirkļa pārdomas pēdējā laika lielāka mēroga pārdomu kontekstā.
Drīzāk tajās viss ir noreducējams uz bioķīmiju/izrietošs no tās, bet, jā, protams (tieši tāpat, kā visi procesi skaitļotājā ir noreducējami uz/izrietoši no aparatūras darbības). Mind is what brain does, vienīgi...
Vienīgi man šķiet, ka, lai izveidotu sistemātisku priekšstatu par smadzeņu/prāta darbību un skaidrotu high-level kognitīvos procesus, nākas, paralēli bioķīmiskajam, darboties arī vienu abstrakcijas līmeni augstāk, pēc tās pašas analoģijas, kurā mēs tomēr nerakstām un nepētām programmas kā mašīnkodu virknes (vai, sacīsim, mūzikas teoriju neaprakstām ar spiediena izmaiņām gaisa stabā, kaut arī hipotētiski tas, protams, ir iespējams). Hence, mēģinājumi identificēt un aprakstīt paternus, atraktorus, cilpas un citas informatīvi-teorētiskās un komplekso sistēmu teorijas struktūras tajā substrātā, kas ir smadzeņu vai atsevišķu to apgabalu kopējā darbība.
Vienīgi man šķiet, ka, lai izveidotu sistemātisku priekšstatu par smadzeņu/prāta darbību un skaidrotu high-level kognitīvos procesus, nākas, paralēli bioķīmiskajam, darboties arī vienu abstrakcijas līmeni augstāk, pēc tās pašas analoģijas, kurā mēs tomēr nerakstām un nepētām programmas kā mašīnkodu virknes (vai, sacīsim, mūzikas teoriju neaprakstām ar spiediena izmaiņām gaisa stabā, kaut arī hipotētiski tas, protams, ir iespējams). Hence, mēģinājumi identificēt un aprakstīt paternus, atraktorus, cilpas un citas informatīvi-teorētiskās un komplekso sistēmu teorijas struktūras tajā substrātā, kas ir smadzeņu vai atsevišķu to apgabalu kopējā darbība.
Kas, protams, nenozīmē, ka šī pieeja ir pareiza (vai ka tā ir nepareiza), it is too early to judge, taču no kognitīvās pētniecības puses šķiet diezgan acīmredzams, ka starp neirālo aktivitāti un tādām top-level smadzeņu darbības abstrakcijām, kā indivīda uzvedība vai "psihe", atrodas vismaz viens aktivitātes starpslānis, kuru tā "skola", ko pārstāv yours truly, atpazīst kā emerdžentu (sitiet mani stiprāk, taču normāla latviskojuma šim terminam vienkārši nav) paternu telpu, kuras aktivitātes ir iespējams pētīt un aprakstīt ar informācijas teorijas un komplekso sistēmu teorijas līdzekļiem, un no kuras, nākamās kārtas emerdžences, autopoēzes un mijiedarbības ar apkārtējo vidi (kas, protams, atkal pamatā notiek ne jau kur citur, kā tieši bioķīmiskajā līmenī) rezultātā, rodas minētā "psiholoģiskā" un biheiviorālā aktivitāte.
Agdies, tas tiešām ir viens teikums? Whoa.
Īsumā, šībrīža situāciju kognistikā var aprakstīt kā "(1) neironu aktivitāte -> (2) ??? -> (3) indivīda uzvedība, intelekts, personība u.c.", un (2) vietā dažādi deividi čalmersi pamanās iespraust savu ignorabimus, paziņojot, ka tur atrodas "hard problem of consciousness". Pēc paternisma teorētiskā aparāta, (2) ir aptuveni tas, ko es mēģināju aprakstīt augstāk.
Īsumā, šībrīža situāciju kognistikā var aprakstīt kā "(1) neironu aktivitāte -> (2) ??? -> (3) indivīda uzvedība, intelekts, personība u.c.", un (2) vietā dažādi deividi čalmersi pamanās iespraust savu ignorabimus, paziņojot, ka tur atrodas "hard problem of consciousness". Pēc paternisma teorētiskā aparāta, (2) ir aptuveni tas, ko es mēģināju aprakstīt augstāk.
(Reply to this) (Parent)
Piezīmēšu, ka ir situācijas, kad tas var nebūt iespējams.
Vienkāršības dēļ neņemsim smadzenes, bet cilvēka uzvedību. Ko, protams, var izteikt arī atomu kustībās. Taču, priekš novērotāja, šie atomu mākoņi zaudē savu identitāti - vairs nav iespējams pateikt, ka tas ir cilvēks, ka tas veic noteiktu kustību, ka tam ir noteikts mērķis (iespējams iepriekš deklarēts), etc.
Ideāls novērotājs varētu joprojām prognozēt šī atomu mākoņa tuvāko pārvietošanos, bet ikdienas dzīvē saprast sekas cilvēka izteiktam "es vēlos alu" (ar iešanu uz virtuvi) ir vieglāk nekā procesēt miljardus vienību zemā līmenī, kur augstāka līmeņa entitāšu identitātes vienkārši neeksistē.
Vienkāršības dēļ neņemsim smadzenes, bet cilvēka uzvedību. Ko, protams, var izteikt arī atomu kustībās. Taču, priekš novērotāja, šie atomu mākoņi zaudē savu identitāti - vairs nav iespējams pateikt, ka tas ir cilvēks, ka tas veic noteiktu kustību, ka tam ir noteikts mērķis (iespējams iepriekš deklarēts), etc.
Ideāls novērotājs varētu joprojām prognozēt šī atomu mākoņa tuvāko pārvietošanos, bet ikdienas dzīvē saprast sekas cilvēka izteiktam "es vēlos alu" (ar iešanu uz virtuvi) ir vieglāk nekā procesēt miljardus vienību zemā līmenī, kur augstāka līmeņa entitāšu identitātes vienkārši neeksistē.
Tādēļ jau arī lielākā daļa diskursa par paternu telpu, kurā notiekošie procesi, no vienas puses, abstrahē un vienkāršo, no otras - caur to pašu emerdženci un autopoēzi izvērš un kodē konkrētās formālajās gramatikās un sistēmās neironu aktivitāti, no kuras nepastarpināti atvasināt intelekta dažādās izpausmes, uzvedību (atskaitot dažus specifiskus tās aspektus) un personības struktūru un dinamiku kā tādu nav īsti iespējams.
Tas gan vairs nav pie šīs tēmas galīgi, bet tev vajadzēs paskaidrot.
Emerdžentisma pamatus es aptuveni saprotu, bet runājot par aktuālām (cilvēka) smadzenēm, kas tur ar to vairāklīmeņu cēlonību un kā tur ir īsti ir "abstrahē" un "vienkāršo"? Tās tak ir metaforas, vai ne?
Formālās gramatikas, tā tak arī ir metafora?
Bet to labāk izvērst citviet. Un īsākos teikumos, ļoti vēlams.
Emerdžentisma pamatus es aptuveni saprotu, bet runājot par aktuālām (cilvēka) smadzenēm, kas tur ar to vairāklīmeņu cēlonību un kā tur ir īsti ir "abstrahē" un "vienkāršo"? Tās tak ir metaforas, vai ne?
Formālās gramatikas, tā tak arī ir metafora?
Bet to labāk izvērst citviet. Un īsākos teikumos, ļoti vēlams.
Ar "īsts"/"neīsts" šajā gadījumā, ļoti īsi un pēc iespējas vienkārši, ir aptuveni tāpat, kā ar paterniem iekš, sacīsim, Game of Life - zināmā mērā, "īsts" ir tikai pats pamatlīmenis, neironu aktivitāte vai šūnveida automātu noteikumu tabula, taču tas, kas faktiski veido visu aktivitātes sarežģītību un tās rezultātus, ir mijiedarbība tieši starp šiem paterniem (kuri emerdžē no mijiedarbības starp noteikumu tabulas radītajiem ierobežojumiem un apkārtējās vides konfigurāciju).
Vai, sacīsim, fraktālis versus to ģenerējošais vienādojums plus reālo skaitļu lauks.
Vai, sacīsim, fraktālis versus to ģenerējošais vienādojums plus reālo skaitļu lauks.
(Reply to this) (Parent)