nu, kāpēc gan.
tad,kad es vēl apsvēru bērnus, man daktere mierināja, ka suni ņemt pirmo ir visnotaļ ok. tā teikt, pirmā pieredze kā "vecākiem" ar atbildību un audzināšanu.

un arī fakts,ka ar mazu bērnu Tu sunim daudz laika neveltīsi un uz apmācībām neskraidīsi, labāk lai suns jau pieaudzis un zināms, nevis,ka nezini,kā reaģēs,kad sīkais iekārsies astē kucēnam.

manā skatījumā visi Tevis minētie argumenti tieši arī liecina, ka vajag pēc - lai suns zina, ka tas knēvelis bija pirms viņa, tātad svarīgāks, nevis mēģina ieņemt suņa vietu ģimenē, tātad nokožams.

suns un bērns nenoliedzami ir temats, kurā būs visdažādākie viedokļi.

mans viedoklis (kaut,protams, no gaisa grābts, jo ne man ir bērni, ne būs) - drošāk ir izaudzināt suni tādu,lai tas neapšaubītu manu autoritāti un paziņojumu vēlāk,ka bērns stāv augstāk pa hierarhijas kāpnēm. pieaudzis, nobriedis suns JA viņam būtiski nenogriezīs kontaktu ar saimnieku un aktivitātes, sapratīs.

savukārt,kā mazam bērnam iestāstīt,ka kucēnu nedrīkst mocīt - tas man liekas sarežģitāk + kucēns,pat vislabāk audzinātais ir un paliek kucēns- straujš plampačs, kas pat negribot var garām skrienot bērnu apgāzt, uzlekt virsū , spēlējoties ieķert ar zobiem, utt utjp.

ar šito man kādreiz varētu būt problēmas - it kā jau suns respektē mani, bet viņu kaitina bērni, jo īpaši, kas kāpj virsū vai bakstās viņa virzienā. un es viņam to nevaru pārmest, jo pilnīgi viņam piekrītu.. līdz ar to ar tām prioritārajām vietām varētu būt čābīgi, jo šobrīd man gandrīz vai svarīgāk šķiet bērnam iezaurēt, ka sunim nedrīkst darīt pāri.. nekāds bērnu mīlis no manis nesanāk, lūk.

jā,negodīgi tas iekārtots, manam sunim gan bērni patīk un dikti - jo,kad bija maza, bračkas meita daudz ciemos nāca.

bet es domāju,ka velns nav tik melns kā to mālē - neba piedzemdēsi un sīkais sāks bakstīt suni un virsū kāpt, tas sapazīšanās periods tomēr gana garš un pa to laiku suns var pieņemt,ka tas tagad ir bara loceklis un savas bērns tāpat kā savs kaķis nav jāapbižo :)

nu, manējais reizēm ar kaķi mēdz spēlēties arī tā, pa skarbo, bet kaķis, protams, ja grib, aizbēg prom.. :D

nu, nez,kas ir pa skarbo. manējā paņem kaķi aiz galvas un valkā pa istabu, bet tas sīkais perdelis pats vainīgs,ka uzkasās, manuprāt.

oi, nē, šitā gan mans nedara :D viņi tik tur kožās un ar ķepām mahājas, bet kaķis sevi apbižot nekad neļaus, pagājušoned suncis pat dabūja švīku, ka asinis bik tecēja.. man šķiet, sīcim šādu priekšrocību attiecībā pret suni nebūtu :D

re, es tieši par to - ka sunim ar bērnu jāaug kopā, lai mācās abi un lai neviens ar nevienu nekonkurē. savukārt, man šķiet sarežģītāk pāraudzināt suni, kam ir iestrādāta/ieaudzināta/iemačīta/ieradītnāt aviena dzīve ar viņu kā prioritāti, kas pēc tam tiek mainīta - man nav skaidrs.

Es augu kopā ar savu suni un līdz ar to man šķiet, ka tas ir vieglākais ejamais ceļs, turklāt neplānoju izspiest no sev is bērneli un nākamajā mēneši vai pat gadā iegādāt sunu - tas būtu pārgalvīgi. Visam savs laiks. taču reiskēt, ka jāatsakās no suņa, jo tas atsakās pieņemt bērnu, es negribu - pirmkārt, bērns vienmēr būs prioritāte, otrkārt, paŗāk mīlu dzīvniekus, lai šķiršanās nebūtu traumatiska - negribu,lai tie abi (bērns un suns) kļūst savstarpēji izslēdzoši.

man šķiet, ka normāliem saimniekiem nav problēmu - saprot, ka suns ir jāaudzina, saprot, ka bērni jāaudzina, apzinās, ka suns ne tikai kaprīze, bet arī uzliek pienākumus un tad jau laicīgi var sagatavoties. jo lielākā daļa problēmu kas ir (cik esmu novērojusi) ir tādēļ, ka suns (vai bērns) ir aksesuārs un tādēļ arī rodas problēmas, kuras negrib risināt, tādēļ no suņa atbrīvojas, kad situācija nopietna un problēma pagalam ielaista.

/vispār par to, ka suns ir prioritāte, no kā vēlāk izriet problēmas ar jaunu ģimenes locekļu parādīšanos var cīnīties, ir novatoriska pieeja suņu audzināšanai, kurā suņi ir nevis būtnes ar tieksmi dominēt, bet aprakstīts ka viss, arī saimnieka uzmanība ir resurss un līdz ar to arī cita audzināšana un dresūra. nesakarīgi uzrakstīju, bet esmu pārgurusi un uzreiz nevaru piesaukt nevienu autoru, bet mums vieslektore par šo (riktīgi kruti stāstīja) ar piemēriem, kā izlabot problemātisku uzvedību

man jau šķiet, ka to problēmu esi paņēmusi par dziļu - es jau sākotnēji vēlos izvairīties no augsnes radīšanas, kurā problēmai dīgt, līdz ar to man šķiet likumsakarīgi un pareizāk, ja abi aug kopā. Turklāt nav jau tā, ka es nākammēnes tiklīdz saņemšu algu gribētu iet pirkt suni un tagad aizdomājos, a kā būs, kad uzradīsies bērneļi. Tuvākajā desmitgadē noteikti nevarēšu nodrošināt apstākļus, kādi nepieciešami tik lielam un spēcīgam sunim (neapšaubu, ka ir iespējams labot problēmatiksu uzvedību, bet man nešķiet normāli suni novest līdz porblēmātiskai uzvedībai, jo manā skatījumā, pie tādas ir vainojams tikai un vienīgi saimnieks) - ar brīvību un psihes netraumēšanu, līdz ar to šī diskusija ir visnotaļ par strauju attīstījusies.

es taču neko nesaku, es vienkārši pļāpāju

reizēm man šķiet, ka Tu cilvēkos vairs neredzi labo.