re, es tieši par to - ka sunim ar bērnu jāaug kopā, lai mācās abi un lai neviens ar nevienu nekonkurē. savukārt, man šķiet sarežģītāk pāraudzināt suni, kam ir iestrādāta/ieaudzināta/iemačīta/ieradītnāt aviena dzīve ar viņu kā prioritāti, kas pēc tam tiek mainīta - man nav skaidrs.

Es augu kopā ar savu suni un līdz ar to man šķiet, ka tas ir vieglākais ejamais ceļs, turklāt neplānoju izspiest no sev is bērneli un nākamajā mēneši vai pat gadā iegādāt sunu - tas būtu pārgalvīgi. Visam savs laiks. taču reiskēt, ka jāatsakās no suņa, jo tas atsakās pieņemt bērnu, es negribu - pirmkārt, bērns vienmēr būs prioritāte, otrkārt, paŗāk mīlu dzīvniekus, lai šķiršanās nebūtu traumatiska - negribu,lai tie abi (bērns un suns) kļūst savstarpēji izslēdzoši.

man šķiet, ka normāliem saimniekiem nav problēmu - saprot, ka suns ir jāaudzina, saprot, ka bērni jāaudzina, apzinās, ka suns ne tikai kaprīze, bet arī uzliek pienākumus un tad jau laicīgi var sagatavoties. jo lielākā daļa problēmu kas ir (cik esmu novērojusi) ir tādēļ, ka suns (vai bērns) ir aksesuārs un tādēļ arī rodas problēmas, kuras negrib risināt, tādēļ no suņa atbrīvojas, kad situācija nopietna un problēma pagalam ielaista.

/vispār par to, ka suns ir prioritāte, no kā vēlāk izriet problēmas ar jaunu ģimenes locekļu parādīšanos var cīnīties, ir novatoriska pieeja suņu audzināšanai, kurā suņi ir nevis būtnes ar tieksmi dominēt, bet aprakstīts ka viss, arī saimnieka uzmanība ir resurss un līdz ar to arī cita audzināšana un dresūra. nesakarīgi uzrakstīju, bet esmu pārgurusi un uzreiz nevaru piesaukt nevienu autoru, bet mums vieslektore par šo (riktīgi kruti stāstīja) ar piemēriem, kā izlabot problemātisku uzvedību

man jau šķiet, ka to problēmu esi paņēmusi par dziļu - es jau sākotnēji vēlos izvairīties no augsnes radīšanas, kurā problēmai dīgt, līdz ar to man šķiet likumsakarīgi un pareizāk, ja abi aug kopā. Turklāt nav jau tā, ka es nākammēnes tiklīdz saņemšu algu gribētu iet pirkt suni un tagad aizdomājos, a kā būs, kad uzradīsies bērneļi. Tuvākajā desmitgadē noteikti nevarēšu nodrošināt apstākļus, kādi nepieciešami tik lielam un spēcīgam sunim (neapšaubu, ka ir iespējams labot problēmatiksu uzvedību, bet man nešķiet normāli suni novest līdz porblēmātiskai uzvedībai, jo manā skatījumā, pie tādas ir vainojams tikai un vienīgi saimnieks) - ar brīvību un psihes netraumēšanu, līdz ar to šī diskusija ir visnotaļ par strauju attīstījusies.

es taču neko nesaku, es vienkārši pļāpāju

reizēm man šķiet, ka Tu cilvēkos vairs neredzi labo.