Biju tīrīt savu ieroci, kuru nebiju čamdījusi kopš novembra fiasko.

Muskuļu atmiņa vēl ir, divējādas sajūtas arī.

Uztaisīju manikīru ar parasto laku. Protams, ka maksāju citam.
Un darbā pie pirmās izdevības sadirsu divus nagus. Nu un tad jau vairs nebija jēga nesadirst pārējos.
Es pis.

vecāsmammas brāļa sievai kkad zvanīju, necēla. viņai pāri 90, bet visu laiku bija žirgta un žiperīga. februārī atzvana no Gaiļezera 6. stāva. vēzis zarnā. tad arī zvanīja un nesaprata, šodien pacēla un nerunāja, izskatās, ka arī kognitīvie traucējumi. sic transit gloria mundi

drusku iznevarēju un uztaisīju jau sen solīto naan. sakāvās pie beigām, kad divi esot izskrapstījuši gandrīz visu lielo bļodu un nr.2 nekas neesot palicis, jo viss ir izēsts, tur nekā nav! (te varētu teikt cries in spanish, bet patiesībā gauži bļaustās latviski), tagad tikai jāizcep, virtuvē pavēss un raugs lēni ceļas

uzbliezu skeletu piektdienas prezentācijai, aizrāpoju līdz veikalam un pakomātam - iemēģināt apavus un jaku (riebjas, ka atkal katru reizi nevarēs saprast ko vilkt), izcepu nesmukos tomātiņus omletē (visi sīki brāķēja), notīrīju divus apavu pārus, vienus noliku nostāk, jo sola atkal aukstumu, otri jānes pie meistara jo ap potīti aizmugurē noberzies. kas tas ir, ka visi šitādus sū.. uztaisa?! sameklēju lekciju materiālus par tēmu (pierakstu kladi nevaru atrast - wtf?!). izliku Didriksonu vēdināties. iemērcu balto ziemas cepuri.

darīt vēl būtu oioioi, bet mani demotivē doma, ka rīt no mājas jāiziet vēlākais 7:10.
vēl man šodien bija ieplānots Darīt Lietas, bet es atceros tikai divas, bet bija vēl. neomulīgiņi

kā apēst kokosriekstu pienu? ir bundža, bet švaki ar ēdājiem. sīkiem kaut kas ļoti eksotisks negaršos, man laikam mājās nemaz nav tādu eksotisko garšvielu, turklāt es šobrīd gavēju. vispār var arī ar gaļu kādu recepti ieteikt

man pašai kokosriekstu piens nu tā lai neteiktu, ka negaršo

mana sirds pieder melniem kaķiem (viņi sūdīgi izskatās bildēs un aizmiguši uz mēbelēm, bet visur citur ideāli izceļas uz fona), vislabāk pusgarspalvainiem ar smalku matiņu struktūru, kas lido pa gaisu un līp pie sejas. reiz, kad dzīvoju netālu no diennakts veterinārās klīnikas es tādu vienpadsmitos vakarā izkisināju ārā no grausta, knipucīti apmēram mēneša vecumā. mēs kopā dzīvojām laimīgi, es stenēdama stiepu līdzi katrās garākās brīvdienās pie senčiem. viņš iemācījās iet ārā, tad viņš iemācījās medīt un vienā reizē vienkārši vairs nepārnāca. uzvarēja tā otra adrese kaut kur netālu pāri grāvim, kur dzīvoja sieviete ar dārgām smaržām no kurienes atnācis viņš parasti negribēja ēst. sēroju vēl joprojām, tas, ka kaķis tevi pamet un izvācas ir daudz sāpīgāk nekā džeks

nu jā, un šodien es satiku maziņu <3 kg tāda kažoka kaķenīti ar tikpat skaistām izteiksmīgām acīm, raksturā maigu un mana sirds lūst, jo man nav vakances!! un tas ir tik netaisnīgi, jo viņa ir dabūjama! :(

trešā nedēļa pēc kārtas kad bieži vien no mājas jāiziet ap septiņiem no rīta. naktsmaiņu dežūras paldies Dievam beigušās. ir intensīvi un piesātināti un brīžiem, protams, arī nīkšana, bet vērtīgi. šodien bija ieplānots Darīt Lietas, bet sīkai 5:20 kliedza, ka sāp auss, iedevu ibugard un gāju gulēt blakus šaurumā un cietumā un tāda pļekš. bet vismaz pagulēju un atrādīju ārstam, tagad nedēļu AB un cerams rīt iztiks bez drāmas, ka nr.2 jāiet uz skolu vienai. šodien ar skandālu knapi paspēja uz skolu drusku stundu sākumu nokavējot. uzpirku ar hesīti. slimnieciņu ar friškām un kečupu kafūzī blakus dr

Visu ziemu es biju enerģijas pilna.
Un bam! Pēkšņi jau pāris dienas esmu nošļukusi, nav spēka celties, nav spēka uzkāpt pa kāpnēm. Visu laiku nāk miegs un pār visu ķermeni ir saguruma sajūta.
Esmu arī piekususi no bērniem, tik ļoti, ka vairs nespēju dīlot ar viņiem. Vienkārši besī.