OMG. Es tieku zemessardzē.
Ar visu savu artrītu.

Pagājušajā nedēļā tik daudz kas notika, ka šodien, skatoties kalendārā, biju manāmi šokēta, ka sākas tikai otrā aprīļa nedēļa.

Biju pārliecināta, ka jau otra puse iet. Nekas, šonedēļ arī jāpaspēj būt visur.

Tā sajūta "ka Tevi grib" mani ceļ spārnos.
Tiesa, te par to, ka mani grib darbos, ne nedarbos.

Vai es teicu, ka es mīlu savu tagadējo darbu?
Nē? Nu, tad tagad es viņu mīlu vēl vairāk, jo saceija, ka pieliks pie algas :)))

Kaut es varētu par to vairs nedomāt.

Rutīna mani drusku smacē.

Ak jā, kamēr psihenē gaidīju, lai tiktu pēc atzinumiem, ka deru zemessardzei.
Blakus esošā vate pierakstījās uz atzinumiem, lai atbrīvotos no nepieciešamības runāt latviski.
Tāpēc arī viņi ir tur, kur viņi ir, zemākajā līmenī.

Iesniedzu pēdējos nepieciešamos dokumentus zemessardzē. Tagad jātur īkšķīši, lai tiktu.

Aaaaa shut the fuck up!!! domas!!!

Pēc 12 dienu pārtraukuma (jo bērni un papildus darbi bija primārais) atgriezos sporta zālē. Bija ļoti grūti līdz viņai aiziet. Ļoti grūti saņemties saģērbties un iziet uz trenažieri, jo likās, ka šajās 12 dienās esmu pazaudējusi savu "progresu". Bet zin,tomēr viss bija labi. Izdarīju vairāk kā domāju, ka varēšu.
Tad man bija pieraksts, lai atjaunotu uzacis. Bērnu preču veikals, meita ies uz dzd ballīti, vajag Bārbijas kosmētikas somiņu.
Intereses pēc iegāju Stockmann pārtikas nodaļā. W
Pēdējo reiz tur, šķiet, biju pirms miljons gadiem studiju laikā. Pārtika ko viņi tirgo ir citā līmenī. Tajā, kur ēdienu bauda, nevis lieto, lai izdzīvotu. Pie Bezglutēna pārtikas plaukta apraudājos, atradu lietas, kuras citos man apzinātos veikalos nav.
Nopirku audumu meitas Salātlapiņas kleitai.
Cenšos tikt laukā no kara depresijas un izmisuma par savu meitu nākotni/drošību.