vakar ciemos pacienāja mani ar kāpostu-burkānu salātiem. nosūtīju vīram dārzeņus sarakstiņā, šodien uztaisīju kāpostu-burkānu salātus (garšīgi, bet bez citronskābes, jo tāda mājās nevaid), skābu kāpostu zupu (pārmaiņas pēc ēda visi, palika viena maza porcija), nūdeles ar dārzeņiem un kapātos kāpostu tīteņus. vēl izmācināju bērnus, nopirku grāmatas, pārdevu grāmatas (tik jāaizvelkas līdz pakomātam), salāpīju vienu zeķi, sakārtoju vecākajam rakstāmgaldu, puskārtoju lielo bērnu galdu koridorā un noteikti izdarīju vēl 100 un 1 neredzamu nemanāmu darbiņu, bet to lielo svarīgo lietu pati savai izglītībai, ko biju ieplānojusi, protams, ka ne
lol
un vēl es no rīta mācīju vecākajam mizot vakara pastaigas laikā atstieptos rudens svīrtotos (mirīju nost stiepdama, bet neko nenožēloju!)

Šodien kaut kāda - vilšanās diena?

ziniet visus tos dārzeņu izstāžu un tirdziņu žākstus? šodien redzēju ģeniālu risinājumu - mazajam dekoratīvajam ķirbītim ar zobu bakstāmo piesprauž divas lapas un voila! -> pīlīte!!!
nākamajā gadā jāatceras iesēt

-kādēļ viņai bij tas kabacis jādēj? (par kaiju kabaci, kurš sarāvies maziņš mīmīmī īd vecākam pakaļ lai atrij taču kādu kumosiņu nabaga bēbītim, bet vecāks galīgi negrib)

- mammīt vai jūs to salvetīti atradāt? es salocīju un ieliku tur.. (skolotāja pa logu citai mammai visa tāda noraizējusies. padomāju un sāku smieties jo vienīgā lieta tik svarīga un raižpilna, kas jānes mājās salvetē varētu būt.. zobs :D galu galā mans no zobārsta vizītes lepni pārnāca ar izrautu, sterili iepakotu zobu. a iepakots tieši tā, kā zobārtsniecībā sterilie instrumenti.lol)

dažreiz arī lietas, kas tev patīk un ko gribas un kas ir foršas var būt nereāli grūtas, vai ne. ar bērniem arī tā ir un trakākais kad esi tajā grūtumā iekšā tad nepalīdz visi šitie 'nāks lielāli sūdi, šie aizmirsīsies' 'bērni tik ātri izaug' 'būs lieli, tevi vairs nevajadzēs, būs viņiem pašiem sava dzīve'

un tad ir kā šonedēļ - paši noņēma gultasveļu, paši ielādēja veļasmašīnu, paši uzlika palagus un silvendrānas (citreiz paši uzliek programmu, man tik jānodiriģē), paši pusdienās uztaisīja medus burkānus un kartupeļu biezeni un ir tik forši. tā kā varu teikt - tiešām kļūst vieglāk, lai gan ik pa laikam tāpat būs arī grūtie brīži

iepūta mans tik mazais un tik lielais bērniņš ne tikai svilpītē, bet arī instrumentā (kas kā tāds akmens bij iekārts šim kaklā visi 7 kg) un iemirdzējās actiņas un tas bija gan ļoti aizraujoši, gan arī baisi, jo tie būs gadi un štruments gandrīz paša garumā. labi, ka nav kontrabass vai koncertkokle es ik pa laikam pie sevis nodomāju. vai tūba vai kas nu tur vēl ir tajos mistiskajos bērna (un vēl lielākos) izmēra futrāļos, ko sasarkuši nabagi stiepj un stīvē
cik nu esmu gaidot pasēdējusi klarnete un flauta gammās briesmīgi man griež ausīs, cerams šim būs labāks tembrs

ik pa laikam kāds prasa kā es šito visu varu? patiesībā nevaru. nu, varu kaut kā kampaņveidīgi ar Dievu uz pusēm, dažreiz veiksmīgi, dažreiz ķep-ļep. šodien aizvedu skuķus uz skolu (atcerējos abām sporta tērpus, abām bļodas ar rudens velšu kompozīcijām - plds D! nesa pašas - mugurenes, maiņai sandales nr.3 jo kedas, kas skolā spiež, grozu rudens veltēm ar āboliem un ķopsīti ar zīlēm, atcerējos paņemt no skolas uz izstādi aiznestās bērnu dzejoļu grāmatas), bet gandrīz nokavējām, jo nevarēju atrast dzīvokļa atslēgas un bija jāgaida kad vīrs atnāks pavadījis vecāko bērnu. v
atnācu no skolas, atslēgas atradās.. svārku kabatā. satikos ar cibiņu, atdevu maisu ar bērnu drēbēm (cenšos nesapriecāties par to, cik mēneša laikā esmu atlupatojusi, jo lupatu nezūdamības likums mani baida, es jau jūtu, kā man no nezināmas puses uzglūn!), parkā papļāpājām, apskatīju dārziņu (es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs! jau nākamgad!) pacienāja ar āboliem, uzdāvināja saulespuķes, aizveda līdz mājām <3 uzcepu omleti, sagriezu dažus ābolus plātsmaizei un bija jau jāiet pēc skuķiem. nr.2 drāma - sporta kuļķenei atiris viens štrunts kas stūrī notur striķīšus, fiksi aizejam uz mašīnu, pa ceļam vīrs zvana prasa kaut ko par nošu burtnīcu. nr.3 nezin kur viņai stāv, kurā somā, kāda izskatās. pie mašīnas redzam kā vīrs raitā gaitā iet pakaļ tiem štruntiem. līdz nodarbības sākumam 6 min un vēl jābrauc. pēc mirkļa zvana, ka nevar atrast. atnāk ar kaut kādu nepareizo kladi, nr.3 dusmīga un niķīga, es, protams, vainīga. mūzikas skolā drusku nokavējam sākumu, ielaižu kabinetā pirms tam sabučojusi un apsolījusi atnest launaga kārbiņu un pameklēt nošu burtnīcu un to mapi, kura jau sen esot pazudusi. mājās padzeros, pačurāju, nomainu kreklu, ielieku mazākā somiņā maku, atslēgas, ielieku kārbiņā banānu, pusi svaiga ābola un trīs žāvētus, iestūķēju somiņā un nesos - līdz viņas starpbrīdim 13 minūtes. starpbrīdis bija sācies kad nonācu mūzikas skolā, jo paiet es varu ātri gan, bet dūrējs sānā iemetās nevājais un tāpat bija jāpastāv ar skatu uz mūzikas skolu. telpā bija jauki un jautri kamēr mans bērns ar bd grupiņas biedreni bija divatā aizgājušas pačurāt (tas ir sācies, ja?!)
vīrs kkad pirms izgāju prasīja vai uz centru braukšu pa tiešo, bet es tobrīd nevarēju. sazvanījos lai noskaidrotu, ka viņš izdarīs atlikušo dienas jebļu ar mūzikas skolu (samainīs bērnus un pēc tam savāks arī vecāko), brīnumainā kārtā man līdzi bija viss, izņemot svaigu kreklu un ūdeni un pat vilciens uzreiz paspējamā laikā, tā nu braucu atlikušajās neplānotajās obligātajās darīšanās uz Pilsētu slapju muguru, kuli putās un drusku pēc smalka siera. viss ok, bet prasītos jaciņu, padzerties un sausu kreklu :D

nu jā, kaut kā tā - kurš gan atceras, ka vajag launadziņu un mūzikas skolas somu iepriekšējā
laba motivācija autoskolai (kurai man tāpat šobrīd nav resursu, vismazāk jau mentālo un intelektuālo)

Nepietiek ar to, ka esmu briesmīga sieva, tagad arī kļūstu par briesmīgu māti. Un tās vakardienas kārtis mani sabiedēja.

deviņdesmitajos un divtūkstošajos mamma bija tādā 'šķīvīšu pulciņā' kur viņi ik pa laikam satikās, no māla krūzēm dzēra ārstniecības augu tējas ar medu un dažādām jocīgām uzkodām (ķirbju salāti ar riekstiem, dzērvenēm un medu, bebru dziedzeru uzlējums, āpšu tauki), apsprieda dažādas filozofiskas teorijas un ezotērisku huiņu (čemtrteiļi, NLO, trešās acis, reinkarnācija, eņģeļi), lasīja Skanošā ciedra sēriju (man toreiz patika), Lobsangu Rampu, padomju laika samizdatus par ajūrvēdu, cigunu, iņ-jaņ, dzīvības enerģijas meridiāniem, apziņas paplašināšanu un es ik pa laikam domāju par to stāstu kur šerpa kalnos veda kaut kādus baltos (ģeologus? alpīnistus?) kam fiksi fiksi vajadzēja un viņi riktīgi iedzina pirms termiņa un tad vienkārši apsēdās un pateica, ka tālāk neies kamēr dvēsele šos nebūs panākusi

man, lūk, ir tāda sajūta, ka vēl jāpasēž jo dvēsele nav mani panākusi. piektdien dabūju Rota vīrusu (vispār jau laikam 4dien vakarā) un neaizbraucu uz studijām, pagulēju diendusiņu, vakar bijām uz Daugavgrīvas cietoksni (ļoti iesaku) un uz jūru un pēc tam Voleru autobusu galapunktu apskatīt ostu un kuģus un Daugavu un pēc vakariņām aizgāju pastaigā (+5 km), šorīt pamodos pirmā, pēc 8iem un vēl pirms kafijas jau biju iesākusi vienu semestra darbu. kas ir interesants, bet ļoti piņķerīgs un ekselī (aibažubažu) un viens no ļoti daudziem šosemestr un es jau kavēju savu iedomāto grafiku

Veikalā pie "kaut kas gards" plaukta, ieraudzīju Ferrero končas uz atlaidēm. Nodomāju, neviens cits jau man viņas nepirks un nedāvinās. Ja paprasītu, lai nopērk, gan jau nopirktu, bet es vairs negribu prasīt. Es tam visam esmu par piekusušu.
Tāpēc tagad darba riju končas 😄