Man pieminekli neceļiet, man automātisko ātrumkārbu nedodiet
Viena no ceļojuma spilgtajām atmiņām būs arī tā, kur es gandrīz ar mašīnu iemaucu akmens sētā cenšoties to novietot stāvvietā. Nevaru izstāstīt, cik daudz un dažādos veidos mani kaitina automātiskās kārbas. Pirmkārt jau fakinās bremzes - par laimi, tas notika uz klusa meža ceļa pa kuru gandrīz vispār neviens nebrauc un vienīgais, ko tu apdraudi, ir pašas iekšas, kuras lido un atsitas pret krūšukurvi, kad tu atkal nejauši esi uzdevusi no sirds un no rajona pa bremzēm sajūgu pieminot. Savukārt ar akmens sētu bija tā, ka mašīna jānovieto stāvvietā, kas ir mikroskopiskā stāvumā un man šķita, ka auto nepietiks spēciņa uzkārpīties, tāpēc piespiedu gāzi. Kad siena sāka tuvoties izteikti strauji, iestājās panika, bet kādus 20cm no apdrošināšanas gadījuma tomēr sanāca bremžu pedāli atrast.
Protams, ka pārsvarā esmu braukājusi tikai ar manuālo un iebilstiet, cik tik gribat, sauciet par īstu sievieti pie stūres un izmantojiet citus stereotipiskus štempeļus (tas jau nekas, ka avārijas biežāk vīrieši izraisa, kuru tas piš, viņi joprojām ir labākais autovadītāju dzimums vai ne (kas gan uzreiz strauji mainās, ja vīrieši piesēžas pie divriteņa vai moča stūres, tur gan uzreiz viss transportlīdzekļu vadīšanas prestižs un spējas krītas)), bet man šķiet, ka auto ar manuālo kārbu ir vieglāk kontrolēt un vadīt.