Man patīk ziema, bet at-parkoties un parkoties ziemā ir pizģec! No rīta 30 min rakām ārā mašīnu un pēc tam vēl 15 min es mēģināju izbraukt no tās vietas ārā. Tas ir īzī pīzī, ja notiek uz normāla asfalta, nevis bruģa + tramvaja sliedēm. Vkarā 30 min mēģināju izbraukt caur sniega čupu uz apmales. Nu i nah*i labāk samaksāju 40 eur un turu zem jumta, nekā šitādas izklaides un nervi beigti. Un vēl visādas oktas šmoktas un kasko šmasko, kas man sanāk nenormāli dārgi, jo esmu čaiņiks, tas nekas, ka tiesības no 2010. gada!

Reizēm ļoti pietrūkst Rosewater daiļrades.

Man laikam vajag kaut kādu anonīmo auto īpašnieku klubiņu, jo otrā diena kā auto īpašniekam un nervi netur. Gribas katras piecas minūtes skriet skatīties, kas notiek ar mašīnu. + Pa divām dienām jau kādus 40 eur esmu ielējusi bākā - labi, ka braucu tikai brīvdienās. Rīgā parkoties vispār ir kaut kāds pizģec. Nobrauc garām mājām - nav nevienas vietas. Noparkoju mašīnu blakus ielā, nāku uz mājām, un pēkšņi ideāla vieta ir nez kāpēc brīva, bet atpakaļ tak neskriesi (jo pēc cūcības likuma, braucot nākamoreiz tās vietas tur vairs nebūs). Parkošanās laikam arī ir vistizlākā lieta, autoskolā biju teicamnieks sievasmātē, jo tur viss pēc stabiņiem, pagiez sūri šitā, paskaties kur stabiņš, pagriez stūri tā un viss štokos, bet ja stāv divas reālas mašīnas, kuras var iebuktēt un noskrāpēt (+ ne smakas no stabiņiem), tad dūša papēžos un gribas sabrukt uz stūres raudot (ko protams nevar, jo tuļīt no aizmugures piebrauc tramvajs un sāk stirkšķināt).

Aiz bēdām dzeru vīnu.

Irakstu kalendārā: Autechre 12. novembrī Saņu mežā!

Jei!

Ja ir bijusi baskāju bērnība pa baskāju taku var spriņģot, diet un smiet par to, kā brieži cenšas uz pirkstgaliem izlaipot caur dolomīta šķembām.

Tā kā visi sūdzas par laikapstākļiem, varu piebiedroties - pēdējās pāris dienās tik ļoti nodedzināju pieri, ka tagad vairs īsti nevar saprast kur beidzas piere un kur sākas mati.

P.s. Šodien pirmo reizi pirku vīnogas pie pārdevēja, kuram visas vīnogas bija sadalītas pa šķirnēm (nevis vnk "vīnogas dzeltenās" / "vīnogas sarkanās")

Tas brīdis, kad tu centrāltirgus pieturā gaidi autobusu uz ģerevņu, un tev paiet garām Širlija Mensone no Garbage.(Un starp citu ļoti organiski iekļaujas apkārtējā aimavā)

Vakar aizgāju gulēt septiņos vakarā, šodien no rīta darbā domāju, nez vai normāli cilvēki visu laiku jūtās tik... nez... moži, enerģiski?

Jo parasti 90% nomoda laika es jūtos nogurusi un/ vai miegaina (atlikušos 10% man vienkārši gribas ēst).

Citu sajūtu īsti nav.

Jā, esmu kaķis.

Stranger Things ir šī gada labākais seriāls. Treileris ir meh un neatspoguļot to, cik kruts, koncentrēts un neizstiepts ir pats Stranger Things.

Vairāk serikus ar mazskaitlīgām sērijām!

Vairāk serikus, kuros ir Vinona Raidere ar cirvi!

Vakar braucu ar vecākiem uz lauikiem, šie priekšējā sēdeklī ļoti nopietni sarunājas par to, kurš cik reizes par kaut ko nobalsojis, tētis lielās, ka no rīta veselas divas reizes paspējis nobalsot, mamma tikai vienu. Pārcilāju galvā visas aktuālās iniciatīvas un nesaprotu par, ko viņi tur balso. Par samazinātu nekustamā īpašuma nodokli? Par bezmaksas ēdināšanu bērnudārzos?

Nē, izrādās par "Aso zāli" :D

Es: Tas ir Ošo?
Čī: Nē, man liekas, ka tas ir kaut kāds krievu čuvaks.

(Īstenībā Krišjānis Barons Vecmīlgrāvī)

Eh šīs sanāksmes

Sanāksme nr.1

(Visi cītīgi lasa konvencijas pantu)
-Un kā tas izskatītos?
-Kā sludinājums "pārdodu lētas nieres... vairumā"?

Sanāksme Nr.2

Dienas otrajā pusē eju uz virtuvi pēc ūdens, no sanāksmju teplas atskan satraukts:
-Pieņemsim, ka es pieļurbājies pa nakti braucu no disenes...

Nav brīnums, ka nihiliste vairs nav tik uzkrītoši izdalāma. Nav iespējams.

Šogad "normāla" polise patrāpījusies - 30 tugriki homeopāta apmeklējumiem.

Nopietni.

Gaidu nākošgad arī astrologu.

Reizēm aiz neko-darīt vai prokrastinācijas paskatos jūķūbzā visādus à la "top 10 labākais tas vai šitas". Šodien vilcienā noskatījos Top 10 Unique Voices in Music.

Ok saprotu, ka normālam cilvēkam, Toms Veits varētu likties, kaut kas nenormāli kruts, bet tas tops ir pilns ar viņa šlaku - Dilans, Koens un Jangs toč ir vienā maisā bažami, bet Kokeram imho ir tik pat nodzerta balss kā Veitsam. Piesmakušās balsis ir overrated - dod jebkuram vīriešu cilvēkam pārtikt no džankfūda un katru rītu kafijas vietā izdzert viskija pudeli, un voilà tev ir Toms Veits! Ja vērtē balss unikalitāti, tad tai nevajadzētu būt tik viegli atdarināmai.

Es liktu Līzu Džerardu.

Nopietni - cīņā Tom Waits "Hold On" vs Lisa Gerrard "Sacrifice" ir skaidri redzmas, kam ir unikālāka balss, un tas nav Veits.


P.s. Šis Tomam Veitsam kā apsveikums 66 dzimšanas dienā, kas kā izrādās bija pirms piecām dienām. Ieraksts kartiņā: "Apsveicu dzimšanas dienā, tava balss nav pietiekami unikāla! XOXO"

Sāku saprast, ko Nīče bija domājis sakot, ka tas, ka visiem māca lasīt, sabojā rakstīšanu. Tik ļoti kaitina visi tie pseidožurnālisti, kas savus savārstījumus, kas pamatoti tikai ar pašu subjektīvo viedokli, publicē visās malās bez maz vai kā zinātnisku pētījumu.

Leslijs tomēr ir visjaukākais no pieejamajiem mīlīšiem. Viņa gaitas ir briesmīgi izsēžamas, bet tas arī ir viņa vienīgais mīnuss. Viņš labi reaģē uz spiedienu un ir diezgan viegli dabūnams impulsīvā kustība (t.i. viņš vairāk ir no tiem zirgiem, kam patīk pārvelties no vienas kājas uz otru, bet ja paprasa tad viņš pavisam noteikti neizdomās kaut kādu huiņu, lai turpinātu vilkties), ar viņu mierīgi visu var sarunāt, viņš nekad nespītēsies pretī un neprovocēs cīniņus par autoritāti (lai gan studenti tā droši vien neteiktu, to vai kāpt cilvēkam uz galvas viņš diezgan slīpēti pārbauda jau vedot no aploka), man ir viegli saprast kāds kontakts ir vajadzīgs un neizšļaukāt pavadu pēc tam (kas ir kaut kāda mistika, jo es izšļaukāju pavadu VIENMĒR). Tā visa rezultātā, neskatoties uz to, ka divas nedēļas nebiju tikusi uz treniņiem, es treniņa vidū spiedzu "man ir iejādes zirgs" pa visu manēžu. Tik labas rikšu / apstāšanās / rikšu pārejas man nekad dzīvē nebija sanākušas, turklāt mēs viņas tik ilgi slīpējām, ka man pieleca, ka tā sajūta taču ir tāda pati kā ļoti ātri ejot un apstājoties. Lēkšos gan negāja tik spīdoši, jo mans šķībās muguras dēļ uz labo pusi lēkšojot Leslijam ir tendence voltu vietā taisīt traversu pa tik mazu aplīti, ka tā jau gandrīz vai ir piruete, un var just, ka viņam nav viegli, jo liels un nevisai lokans, bet dragā tik traversā.

Nez kā varētu dabūt jaunu zirgu ar veca zirga dvēseli, jo vecie man patīk krietni vairāk par jaunajiem.

Sadzīve: "Ja tu nenāc gulēt, tad iespied zeķi durvīs".

Biju palaidusi garām, ka Amazon ir uztaisījis seriālu "The Man in the High Castle". Galīgi ne tāds kā Dika grāmata, bet skatīties var.

Salidojumā dejojot ar brāli izmežģīju kāju, kamēr sēdēju malā* un au-au-oju brāļa sieva secināja, ka tagad saprot, kāpēc mūs bērnībā izmeta no dejošanas pulciņa (bija tāds kruts dzelzceļņieku namā), mūsu improvizācijām ir grūti tikt līdzi, kā izrādās, tad pat manām kājām ir grūti tikt līdzi.



* Jā, jo pēc tam es uzvilku kurpes atpakaļ un gāju vēl dejot, šodien kāja saka, ka tā nebija laba doma, ceru, ka rīt varēšu iedabūt zābakā.

Vakar piedalījos pasākumā kopā ar jakutiem, bet beigās izrādījās, ka neviens no klātesošajiem nav jakuts - to varētu drukāt rasisma un ksenofobijas apkarošanas bukletos, jo... nu īstenība tā pat kā skaistums nāk no iekšām.

Par īstenību runājot - pagājšņedēļ sapratu, kas man īstenībā šausmīgi nepatīk konferenču vidē:
- kad cilvēki neievēro sev noteiktās prezentācijas laiku - ja kādam reiz ir piešķirts noteikts laiks prezentēt specifisku tēmu konkrētā laikā, es ļoti saasināti uztveru to, ka kāds paņem tā plašāk (es nedomāju divas reizes plašāk, bet pat trīs vai četras reizes plašāk). Kamon tā ir PREZENTĀCIJA nevis lekcija. Šadās reizēs liekas, ka "prezentētājs" nerespektē ne auditoriju, kas sāk žāvāties un virināt programmu (neesmu redzējusi nevienu prezentāciju, kas pārsniegtu laiku, bet pēc kuras gribētos teikt, ka bija vērts, tiešām laba un tā, NĒ, visas labās ir īsas konkrētas un tam atvēlētā LAIKĀ), ne organizētājus, kas bažīgi skatās pulkstenī un domā kurā brīdī tā pieklājīgāk pateikt, ka varbūt vajadzētu beigt muldēt. Vai tiešām šie cilvēki nekad neizmēģina, cik daudz laika aizņems viņu prezentācija?
- kad cilvēki prezentāciju / runu / whatever LASA no papīra. Vai tiešām jūs gribat izlikties par nopietniem profesionāļiem saķēruši to papīra stērbeli kā glābšanas riņķi. Te nav pamatskola. Es pat esmu ievērojusi, ka nespēju uztvert nevienu šādu "prezentāciju", kas nolasīta no papīra, tikko kā dzirdu, ka cilvēks lasa, tā mans prāts aizceļo imaginārās tālēs.
- kad cilvēki formālos pasākumos nerespektē citu laiku (to es vēl varu saprast starp diviem cilvēkiem, pati varu lielu daļu dienas mēģināt izkasīties no mājas, bet...) - visiem ir sarunāts taksis vienā un tajā pašā laikā no rīta (trijos naktī!!!), bet kaut kā sanāk, ka ~20 cilvēki gaida, kamēr 2 cilvēki padzers kafiju un izdomās pievienoties.