![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jūlijam vēl atlikusi precīzi nedēļa, lai izpaustos, un ļoti negribas ticēt pamatotajām bažām, ka viņš to sabojās - gan meteroloģiski, gan narratīviski, tāpat kā trīsarpus jau aizvadītās.
Pēc tam nāks augusts. Mēnesis, ko katru gadu gaidu ar vislielākajām bažām.
Esmu iepazinusi Dienvidu Augustu - ir gadījies to sastapt Itālijā, Horvātijā, Francijā, Ukrainā, Korsikā, Turcijā, Gruzijā un Armēnijā. Dienvidu Augusts ir jautra, pilnmiesīga matrona. Jā, viņa ir zaudējusi šo to no sākotnējā svaiguma, nav vairs nekāds te maijs vai jūnijs, acīmredzami vīd pa dzeltenai lapai, zāle izkaltusi, daži kilogrami riepā uzēsti, balss kļuvusi dobjāka, tāds hehe-piens-un-asinis, vārdu sakot. Vienlaikus viņa ir kļuvusi turīgāka un vēl kaislīgāka. Ir ballīte, un viņa visai zālei uzsauc arbūzus, grilētus baklažānus, jauno vīnu, jūras veltes, vīnogas, persikus, saulē sasilušus lauka tomātus, un ko tik vien visu vēl nē. Vakaros satumst agrāk, bet no rītiem gaisma aust vēlāk - mēs jau zinām, kāpēc. Tikai un vienīgi tāpēc, ka tumsai jābūt pietiekami ilgai, lai nodarītu visu, kas tumsā darāms. Dienvidu Augusts ir daiļa un vitāla matrona, un naktīs viņa, karsta un elsojoša, ierāpjas jūsu gultās, cikādēm bļaustoties, pārlec pāri žogiem, brunčiem čaukstot, lien iekšā pa logiem. Kad jūs sagurstat, viņa mudina dejot, ēst, dzert un mīlēties. Pēc dažiem mēnešiem var būt sliktāk, viņa saka, tāpēc izbaudīsim visu tagad, vēl taču spēka pietiek, vai ne? Un jums ne mirkli nav šaubu, ka, pirms pienāks septembris, viņa pagūs ne tikai iemīlēties, bet arī trešoreiz apprecēties, uzlikt jaunajam vīram ragus un aizbēgt ar muzikantu.
Savukārt, Latvijas Augusts, tas ir tas splīnīgais radu babulis taisni piegrieztos svārkos, kuri beidzas plaukstas platumā zem ceļgala. Jā, jā, jūs mēģināt rīkot ballīti, un viņa ir tā, kas saka - rāmāk, mīlīši, rīt darbadiena, un bērniem drīz uz skolu. Kad jūs gribat pavāļāties zālē, viņa pienāk klāt un saka - nesēdi nu uz plikas zemes, ka neapsaldē olnīcas vai urīnpūsli, rau, Ivaronkuls šitentā išiasu piesēdēja. Kad uzlaikojat peldkostīmu, viņa nostājas aiz muguras un nopūšas - jā, brūni treknumi tomēr izskatās mazliet pievilcīgāk nekā balti; žēl, ka šogad jūlijā nenosauļojies, nu jau ir par vēlu. Ieraugot tevi īsā lencīškleitiņā, viņa atgādina, ka saule drīz rietēs, pūš ziemeļvējš, un odi arīdzan baros pulcējas, tāpēc uzvelc nu, meit, džemperīti un garās bikses. Kad krāsojies pie spoguļa, viņa nošņācas - kur nu tā sapucējusies skriesi, ārā tak līst, būtu labāk nākusi palīgā gurķus ieskābēt. Un pastaigai mežā viņa jau tev gādīgi nolikusi džinsus, pufaiku un gumijniekus. Un sēņu nazīti.
Visos punktos tev taisnība, mīļā, tu domā. Bet par ko lai tevi mīl, sasodītā praktiskā, frigīdā govs? Par tām dažām sēnēm un skābajiem gurķiem? Ha!
Pēc tam nāks augusts. Mēnesis, ko katru gadu gaidu ar vislielākajām bažām.
Esmu iepazinusi Dienvidu Augustu - ir gadījies to sastapt Itālijā, Horvātijā, Francijā, Ukrainā, Korsikā, Turcijā, Gruzijā un Armēnijā. Dienvidu Augusts ir jautra, pilnmiesīga matrona. Jā, viņa ir zaudējusi šo to no sākotnējā svaiguma, nav vairs nekāds te maijs vai jūnijs, acīmredzami vīd pa dzeltenai lapai, zāle izkaltusi, daži kilogrami riepā uzēsti, balss kļuvusi dobjāka, tāds hehe-piens-un-asinis, vārdu sakot. Vienlaikus viņa ir kļuvusi turīgāka un vēl kaislīgāka. Ir ballīte, un viņa visai zālei uzsauc arbūzus, grilētus baklažānus, jauno vīnu, jūras veltes, vīnogas, persikus, saulē sasilušus lauka tomātus, un ko tik vien visu vēl nē. Vakaros satumst agrāk, bet no rītiem gaisma aust vēlāk - mēs jau zinām, kāpēc. Tikai un vienīgi tāpēc, ka tumsai jābūt pietiekami ilgai, lai nodarītu visu, kas tumsā darāms. Dienvidu Augusts ir daiļa un vitāla matrona, un naktīs viņa, karsta un elsojoša, ierāpjas jūsu gultās, cikādēm bļaustoties, pārlec pāri žogiem, brunčiem čaukstot, lien iekšā pa logiem. Kad jūs sagurstat, viņa mudina dejot, ēst, dzert un mīlēties. Pēc dažiem mēnešiem var būt sliktāk, viņa saka, tāpēc izbaudīsim visu tagad, vēl taču spēka pietiek, vai ne? Un jums ne mirkli nav šaubu, ka, pirms pienāks septembris, viņa pagūs ne tikai iemīlēties, bet arī trešoreiz apprecēties, uzlikt jaunajam vīram ragus un aizbēgt ar muzikantu.
Savukārt, Latvijas Augusts, tas ir tas splīnīgais radu babulis taisni piegrieztos svārkos, kuri beidzas plaukstas platumā zem ceļgala. Jā, jā, jūs mēģināt rīkot ballīti, un viņa ir tā, kas saka - rāmāk, mīlīši, rīt darbadiena, un bērniem drīz uz skolu. Kad jūs gribat pavāļāties zālē, viņa pienāk klāt un saka - nesēdi nu uz plikas zemes, ka neapsaldē olnīcas vai urīnpūsli, rau, Ivaronkuls šitentā išiasu piesēdēja. Kad uzlaikojat peldkostīmu, viņa nostājas aiz muguras un nopūšas - jā, brūni treknumi tomēr izskatās mazliet pievilcīgāk nekā balti; žēl, ka šogad jūlijā nenosauļojies, nu jau ir par vēlu. Ieraugot tevi īsā lencīškleitiņā, viņa atgādina, ka saule drīz rietēs, pūš ziemeļvējš, un odi arīdzan baros pulcējas, tāpēc uzvelc nu, meit, džemperīti un garās bikses. Kad krāsojies pie spoguļa, viņa nošņācas - kur nu tā sapucējusies skriesi, ārā tak līst, būtu labāk nākusi palīgā gurķus ieskābēt. Un pastaigai mežā viņa jau tev gādīgi nolikusi džinsus, pufaiku un gumijniekus. Un sēņu nazīti.
Visos punktos tev taisnība, mīļā, tu domā. Bet par ko lai tevi mīl, sasodītā praktiskā, frigīdā govs? Par tām dažām sēnēm un skābajiem gurķiem? Ha!
tev vajadzētu sastādīt noplēšamos kalendārus!
- augustā Baltijas jūra beidzot ir uzsilusi tik tāl, ka tajā patīkami peldēties;
- augustā vēl var gluži labi noķert pigmentu, ja vasara gadījusies tāda kā šogad;
- augusts tas ir šķidrs un reibinoši smaržojošs medus un abnormāli garšīgi rieksti tieši no lazdas zara;
- augusts tas ir izšķērdīgs dāliju dancis dārzos un uz tirgus galdiem;
- un tomāti, tomāti, tomāti, kas griezuma vietā atveras miltaini un valgi, tik saldi, ka var noticēt - patiesi oga, ne dārzenis;
- augustā gan dienas, gan vakari vēl tomēr ir gana silti, lai apklusinātu sevī praktisko latvieti un ļautu vaļu vieglprātīgajam sisenim;
- un debesis! nevienā citā gadalaikā nav tādas debesis!
:)
Tiesa gan Ziemeļu atturīgie vasaras mēneši mani uzbudina vairāk. No Dienvidu augustas jau visi to vien gaida, kad viņa ļausies, uzbudinās, dejos un dzīvos šodienai, ikkatram pie lūpām piespiežot bezatbildības kausu ar reibinošo dziru. Viņas ir daudz - visi viņā iemīlās, bet neviens viņai netic līdz galam. Pat vīrs, kurš nolēmis ar viņu precēties, jau vēl pirms kāzām zina, ka laulībai nebūs ilgs mūžs un ka viņš ir vien epizode viņas vētrainajā mīlas dzīvē.
Patiesi uzbudina, kad tiklo ziemeļu jaunkundzi izdodas pavest neceļos - atraisīt ciešajā copē sasietos matus, atpogāt blūzīti, izslēgt telefonu, kopā peldēties it kā ne pārāk siltajā ūdenī, piesēst ar saldējumu uz saulē sasilušās apmales turpat pie veikala un redzēt, kā atvilgst cietais, viegli satrauktais skatiens un kaut uz brīdi pagaist rūpests par olnīcām, džemperi un ievārījumiem atstājot vietu laiskākām aktivitātēm un domām. Un tu zini, ka gan viņai, gan tev tas ir intīmi, trausli un svarīgi līdz kaulam, nevis kārtējais vakars, kur līst vīns, mijās skūpsti un rokas uz pārāk skaļu un viegli teatrālu sarunu fona.