Frigīdā govs
Jūlijam vēl atlikusi precīzi nedēļa, lai izpaustos, un ļoti negribas ticēt pamatotajām bažām, ka viņš to sabojās - gan meteroloģiski, gan narratīviski, tāpat kā trīsarpus jau aizvadītās.
Pēc tam nāks augusts. Mēnesis, ko katru gadu gaidu ar vislielākajām bažām.
Esmu iepazinusi Dienvidu Augustu - ir gadījies to sastapt Itālijā, Horvātijā, Francijā, Ukrainā, Korsikā, Turcijā, Gruzijā un Armēnijā. Dienvidu Augusts ir jautra, pilnmiesīga matrona. Jā, viņa ir zaudējusi šo to no sākotnējā svaiguma, nav vairs nekāds te maijs vai jūnijs, acīmredzami vīd pa dzeltenai lapai, zāle izkaltusi, daži kilogrami riepā uzēsti, balss kļuvusi dobjāka, tāds hehe-piens-un-asinis, vārdu sakot. Vienlaikus viņa ir kļuvusi turīgāka un vēl kaislīgāka. Ir ballīte, un viņa visai zālei uzsauc arbūzus, grilētus baklažānus, jauno vīnu, jūras veltes, vīnogas, persikus, saulē sasilušus lauka tomātus, un ko tik vien visu vēl nē. Vakaros satumst agrāk, bet no rītiem gaisma aust vēlāk - mēs jau zinām, kāpēc. Tikai un vienīgi tāpēc, ka tumsai jābūt pietiekami ilgai, lai nodarītu visu, kas tumsā darāms. Dienvidu Augusts ir daiļa un vitāla matrona, un naktīs viņa, karsta un elsojoša, ierāpjas jūsu gultās, cikādēm bļaustoties, pārlec pāri žogiem, brunčiem čaukstot, lien iekšā pa logiem. Kad jūs sagurstat, viņa mudina dejot, ēst, dzert un mīlēties. Pēc dažiem mēnešiem var būt sliktāk, viņa saka, tāpēc izbaudīsim visu tagad, vēl taču spēka pietiek, vai ne? Un jums ne mirkli nav šaubu, ka, pirms pienāks septembris, viņa pagūs ne tikai iemīlēties, bet arī trešoreiz apprecēties, uzlikt jaunajam vīram ragus un aizbēgt ar muzikantu.
Savukārt, Latvijas Augusts, tas ir tas splīnīgais radu babulis taisni piegrieztos svārkos, kuri beidzas plaukstas platumā zem ceļgala. Jā, jā, jūs mēģināt rīkot ballīti, un viņa ir tā, kas saka - rāmāk, mīlīši, rīt darbadiena, un bērniem drīz uz skolu. Kad jūs gribat pavāļāties zālē, viņa pienāk klāt un saka - nesēdi nu uz plikas zemes, ka neapsaldē olnīcas vai urīnpūsli, rau, Ivaronkuls šitentā išiasu piesēdēja. Kad uzlaikojat peldkostīmu, viņa nostājas aiz muguras un nopūšas - jā, brūni treknumi tomēr izskatās mazliet pievilcīgāk nekā balti; žēl, ka šogad jūlijā nenosauļojies, nu jau ir par vēlu. Ieraugot tevi īsā lencīškleitiņā, viņa atgādina, ka saule drīz rietēs, pūš ziemeļvējš, un odi arīdzan baros pulcējas, tāpēc uzvelc nu, meit, džemperīti un garās bikses. Kad krāsojies pie spoguļa, viņa nošņācas - kur nu tā sapucējusies skriesi, ārā tak līst, būtu labāk nākusi palīgā gurķus ieskābēt. Un pastaigai mežā viņa jau tev gādīgi nolikusi džinsus, pufaiku un gumijniekus. Un sēņu nazīti.
Visos punktos tev taisnība, mīļā, tu domā. Bet par ko lai tevi mīl, sasodītā praktiskā, frigīdā govs? Par tām dažām sēnēm un skābajiem gurķiem? Ha!
Pēc tam nāks augusts. Mēnesis, ko katru gadu gaidu ar vislielākajām bažām.
Esmu iepazinusi Dienvidu Augustu - ir gadījies to sastapt Itālijā, Horvātijā, Francijā, Ukrainā, Korsikā, Turcijā, Gruzijā un Armēnijā. Dienvidu Augusts ir jautra, pilnmiesīga matrona. Jā, viņa ir zaudējusi šo to no sākotnējā svaiguma, nav vairs nekāds te maijs vai jūnijs, acīmredzami vīd pa dzeltenai lapai, zāle izkaltusi, daži kilogrami riepā uzēsti, balss kļuvusi dobjāka, tāds hehe-piens-un-asinis, vārdu sakot. Vienlaikus viņa ir kļuvusi turīgāka un vēl kaislīgāka. Ir ballīte, un viņa visai zālei uzsauc arbūzus, grilētus baklažānus, jauno vīnu, jūras veltes, vīnogas, persikus, saulē sasilušus lauka tomātus, un ko tik vien visu vēl nē. Vakaros satumst agrāk, bet no rītiem gaisma aust vēlāk - mēs jau zinām, kāpēc. Tikai un vienīgi tāpēc, ka tumsai jābūt pietiekami ilgai, lai nodarītu visu, kas tumsā darāms. Dienvidu Augusts ir daiļa un vitāla matrona, un naktīs viņa, karsta un elsojoša, ierāpjas jūsu gultās, cikādēm bļaustoties, pārlec pāri žogiem, brunčiem čaukstot, lien iekšā pa logiem. Kad jūs sagurstat, viņa mudina dejot, ēst, dzert un mīlēties. Pēc dažiem mēnešiem var būt sliktāk, viņa saka, tāpēc izbaudīsim visu tagad, vēl taču spēka pietiek, vai ne? Un jums ne mirkli nav šaubu, ka, pirms pienāks septembris, viņa pagūs ne tikai iemīlēties, bet arī trešoreiz apprecēties, uzlikt jaunajam vīram ragus un aizbēgt ar muzikantu.
Savukārt, Latvijas Augusts, tas ir tas splīnīgais radu babulis taisni piegrieztos svārkos, kuri beidzas plaukstas platumā zem ceļgala. Jā, jā, jūs mēģināt rīkot ballīti, un viņa ir tā, kas saka - rāmāk, mīlīši, rīt darbadiena, un bērniem drīz uz skolu. Kad jūs gribat pavāļāties zālē, viņa pienāk klāt un saka - nesēdi nu uz plikas zemes, ka neapsaldē olnīcas vai urīnpūsli, rau, Ivaronkuls šitentā išiasu piesēdēja. Kad uzlaikojat peldkostīmu, viņa nostājas aiz muguras un nopūšas - jā, brūni treknumi tomēr izskatās mazliet pievilcīgāk nekā balti; žēl, ka šogad jūlijā nenosauļojies, nu jau ir par vēlu. Ieraugot tevi īsā lencīškleitiņā, viņa atgādina, ka saule drīz rietēs, pūš ziemeļvējš, un odi arīdzan baros pulcējas, tāpēc uzvelc nu, meit, džemperīti un garās bikses. Kad krāsojies pie spoguļa, viņa nošņācas - kur nu tā sapucējusies skriesi, ārā tak līst, būtu labāk nākusi palīgā gurķus ieskābēt. Un pastaigai mežā viņa jau tev gādīgi nolikusi džinsus, pufaiku un gumijniekus. Un sēņu nazīti.
Visos punktos tev taisnība, mīļā, tu domā. Bet par ko lai tevi mīl, sasodītā praktiskā, frigīdā govs? Par tām dažām sēnēm un skābajiem gurķiem? Ha!
tev vajadzētu sastādīt noplēšamos kalendārus!