![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.
Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.
Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.
Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.
Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.
Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.
Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.
Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.
Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.
Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.
Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.
Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.
Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.
A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.
Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.
Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.
Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.
Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.
Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.
Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.
Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.
Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.
Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.
Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.
Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.
Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.
A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}