A thin grey line between black and white

Šorīt redzēju, kā viena putnu grupiņa atgriežas mājās.

Padoties aizliegts.

Vakar priecīga un ar mirdzošām acīm ievēlos autobusā un tur sastapu paziņu fotogrāfi."Tu nu gan šodien esi sapucējusies!" Tā apmulsu, ka neko nepateicu pretī. Pārsteigta nopētīju sevi: tās pašas drēbes, kas ikdienā. Bet tad atcerējos, ka ārpus darba viņa mani nekad nav redzējusi. Varbūt tiešām smaids un laba atpūta cilvēku ļoti pārveido?
Bet nedaudz žēl, ka šo garo pastaigu dēļ novārtā palika grāmatu lasīšana.

Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.

"Negatīvais atnāk bez piepūles. Negatīvā informācija nez kāpēc vieglāk ieplūst mūsu dzīvē un apziņā. Man reiz pārmeta, ka es jūtos laimīga tāpēc, ka dzīvoju naivā, jaukā burbulī un neko ārpus tā nepamanu. Es pamanu gan. Labi saprotu, kas notiek pasaulē, apzinos visas briesmas, kas mūs apdraud. Nav tā, ka par to nedomāju un nezinu. Bet tā ir mana izvēle, cik daudz par to domāju un ko ar šo informāciju daru. Es daru tā: palasu vai noklausos ziņas un pieņemu informāciju kā faktu. Ja neko mainīt nevaru, ar to dienām nedzīvoju un negācijas nekultivēju. Izvēlos kultivēt kaut ko citu. Un noteikti mēģinu izvairīties no stereotipiem attieksmē pret cilvēkiem. Cenšos saprast, kāpēc cilvēks rīkojas tā vai citādi. Vai tā ir cilvēka daba, un, ja tā, tad - vai tas kaitē darba procesam. Ja nekaitē - viss kārtībā, cilvēki ir dažādi un viņus jāpieņem, nevar un nevajag pāraudzināt pieaugušu cilvēku. Var tikai izvēlēties - tu ar viņu kopā strādā un komunicē vai tomēr ne. Mana devīze - es strādāju ar cilvēka stiprajām pusēm, nevis vājajām."

Oksana Lentjušenkova

Priecājos, ka nenobijos un aizgāju uz darba interviju. Tā guvu apstiprinājumu tam, ka vīzijas un sapņošana nav bezjēdzīgas. Protams, jādomā arī reālistiski, bet, kā teica vadītāja: "Bez sapņiem nevar!" Tas ir forši, ja vadītāja pajautā par tavām vīzijām un sapņiem saistībā ar darbu, lai gan arī sāpīgi, jo tik daudz ko esmu izmetusi miskastē kā nederīgu. Ja vien iespējams pēdējā laikā izvairos no konfrontācijas, jo maz spēka pārliecināt un strīdēties, kaut ko aizstāvēt. Protams, ārējais uzmundrinājums un atbalsts nav nepieciešams, ja esi pašpietiekama. Vēl tik daudz ko mācīties!


Daudz ko var mācīties no maziem bērniem. Nesen kāds puika (pirmsskolas vecuma) uzzīmēja nākotnes vivi autobusus. "Mums vajag ne tikai vivi vilcienus, bet arī autobusus!" Tajā brīdī, šķiet, nedaudz sapratu, ko bērna pasaulē tāds vārds nozīmē.

Runā, ka Senajā Grieķijā Tēbu bibliotēkas durvis rotājis uzraksts “Dvēseles dziedināšanas vieta”.

Brīžos, kad mēģinu neiespējamo, pilnībā sakārtot māju, šķiet, ka tomēr kaut kāda patiesība ir izteikumā lietu dabiskais stāvoklis ir haoss.

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Šorīt pieturā gaidīju autobusu. Garām pagāja tāds drukns vīrietis labākajos gados. Notrausa no sētiņas sniegu un sāka ēst.

Ja gribas dzirdēt čehu valodu, jāskatās čehu filmas. Šķiet, ka puse skatītāju seansā bija čehi. Varbūt pat vairāk. Izbrīnīja, ka man agrāk tik mīļā valoda vairs neskan kā skaista mūzika, bet nedaudz griež ausīs, līdz ar to norobežojos un uz brīdi viss ir tikai fona troksnis. Varbūt tā ir blakne no centieniem uzmanīgi visos klausīties darba laikā, tāpēc vakarā uztveres nogurums?

Un tomēr šķiet, ka no jauna atvērušās slepenās durvis uz valodu maģiju. Es atkal dzirdu vārdus! Nezinu, kā to lai normāli izskaidro. Varbūt tā, kā reizēm mūziķi mēdz dzirdēt skaņdarba melodiju?

Neaizgāju uz jaunā Māxlas žurnāla atvēršanas pasākumu, pat ja tiku aicināta. Man šķiet, ka vienīgā izklaide ārpus mājas, uz ko pēdējā laikā varu saņemties, ir filma kinoteātrī vai kāda vēlā vakara izstāde, jo tur ne ar vienu nav jāsarunājas.

"Simona de Bovuāra prātoja par to, cik viegli mēs izlaižam no acīm to, ko patiešām gribam, un tā vietā izvēlamies to, ko šķietami vēlas apkārtējie. Viņa atskārta, ka mēs tik labi pārzinām citu viedokļus, ka aizmirstam kā nākas painteresēties, kas patīk mums pašiem. Viņasprāt, dzīves vissvarīgākais uzdevums ir noskaidrot savas personīgās vēlmes.

De Bovuārai patika iepirkties, taču mantas viņu neinteresēja tāpēc vien, ka tās bija dārgas vai smalkas. Patiesību sakot, viņu īpaši aizrāva lētās bodītes. Viesojoties un lasot lekcijas Ņujorkā, filozofei patika apmeklēt tā sauktos desmitcentu veikalus, kur katra prece maksā tikai 10 centus. De Bovuāra uzskatīja, ka mēs patiesībā gribam baudīt dzīvi, taču kļūdaini pieņemam, ka mūsu prieka ķīla ir tas, ko var nopirkt par naudu. Visbiežāk daudz svarīgāka ir sajūta, ka mums pietiek laika un brīvības darīt to, kas pašiem patīk."

Varbūt jāatgriežas pie vecā ieraduma reizi mēnesī nopirkt labu, kvalitatīvu krāsainu zīmuli, ja jau šodien tas man sagādāja tādu prieku? Beidzot varēju padarboties ar to, kas sagādā prieku, pēc tam dušā dziedāju. Un visi sapņi šovakar šķita dzīvi, krāsaini un piepildāmi. Var teikt, ka šī bija superlabā diena.

Šķiet, ka ziemā slidotāji izskatās pēc putniem, ja skatās uz ainu no neliela paaugstinājuma. Pusdienas pātraukumā trīs jaunieši bez slidām centas izpildīt pirueti, piezemējoties uz vienas kājas, bet tas vairāk atgādināja par rotaļīgumu.

Tās saltās ziemas saules dienas tomēr bija kā skaista pasaka. Ļoti pietrūkst. Šķiet, ka tagad pat salstu daudz vairāk, kad ārā temperatūra ir nedaudz virs nulles.

Kāds tarakāns traucē izaugsmei? Izvilkās pašsodījums. Attēlā radījums, kas sevi sit ar boksa cimdiem. Laikam jau trāpīgi, ja tik sāpīgi uz ko tādu skatīties, kur nu vēl domāt! Pagāja krietns laiks līdz pārdefinēju šo tarakānu par kaut ko priecīgāku. Bet kāds apakšā tam spēks, joprojām līdz galam nesaprotu. Bet nu daudz ko sarakstīju un pārradīju. Pa ilgiem laikiem nav bēdīgi, ka nākamajā dienā būs jāceļas uz darbu. Laikam kaut kāds skumju akmens novēlies no sirds. Vairs negribas nolīst tumšā kaktā un izolēties no pasaules vai slēpties savā prātā. Dzīvot šķiet atkal priecīgi, nevis biedējoši. Pat nezinu, vai esmu apmānījusi savas smadzenes vai tomēr kaut ko sakārtojusi nedaudz?

Mazs puika: Es vēl varu...
Mamma: Labāk lasi grāmatas. Nekas cits mani tik ļoti neiepriecina, ka tu lasītu.
Puika: Vai tētis ir bijis šajā bibliotēkā?
Mamma: Tu labi zini, ka tētis grāmatas nelasa. Viņš nevienā bibliotēkā nav bijis.
Puika: Laimīgais...
Mamma: Nu nē... Tu zini, ka viņam nav laika. Bet grāmatas ir tik aizraujoša pasaule, tu redzēsi. Labākais, ko darīt brīvajā laikā. Beidzot ir brīvdienas un es varu lasīt! Reizēm šķiet, ka man vajadzētu iet prom no skolas un strādāt bibliotēkā.


Interesanti, kā rodas lasītprieks? Un kā to nepadarīt par smagu pienākumu bērniem?

JANVĀRIS. Šķiet, ka par dižpārdokli būs kļuvusi Marka Aurēlija grāmata "Meditācijas. Pašam sev."
FEBRUĀRIS.Pēdējā laikā tāda sajūta, ka laiks rit atpakaļgaitā.
MARTS. Gaismas atgriešanās agros rītos sajūsmina un iedvesmo.
APRĪLIS.Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties.
MAIJS. NAV NEVIENA IERAKSTA ŠOGAD.
JŪNIJS. Jūs esat traks.
JŪLIJS. Tāda melanholiska videoeseja par internetu.
AUGUSTS. Pirms gulētiešanas izlasīju spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”.
SEPTEMBRIS. Vai pasaulē ir tāda mūzika, pēc kuras noklausīšanās mazliet mainās visa cilvēka uzbūve?
OKTOBRIS. Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes.
NOVEMBRIS.Pēc slimošanas izgāju daudz garākā pastaigā nekā ierasts šonedēļ.
DECEMBRIS. Vakar iesāku klausīties šo radio iestudējumu LR1 arhīvā.

Šoreiz bez skaņu celiņa un citām dekorācijām.

- Kur grāmatas tēls dzīvo?
- Ananasā, kas atrodas jūras dzelmē.