A thin grey line between black and white

Pat necerēju, ka man gadīsies iekāpt ar Ziemassvētku gaismiņām izrotātajā tramvajā. Ņemot vērā, cik reti viņu vispār redzu pabraucam garām. Taču šovakar, kad devos pirkt dāvanas, pieturā apstājās tieši TAS tramvajs! Jutos kā Ziemassvētku karietē, kas ved mani svarīgā misijā. Atceros, ka decembra sākumā muļķīgi priecājos par šo tramvaju, nākot no darba, bet tad pamanīju, ka arī citi pieauguši cilvēki priecājās un uz brīdi viss likās tik jauki. Vēl izvēlētajā dāvaniņā bija vēstījums "Tava mīlestība ir lielāka par tevi pašu.Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Atmet maldinošas ilūzijas, un tu saredzēsi lietu patieso nozīmi un jēgu.💛" Gandrīz kā horoskopos, kur visi vēlējumi tik universāli, ka jebkurš izvilktais noderētu kā labs padoms. Taču skaisti, ja kāds tā izdomājis, sameklējis, sarakstījis un dāvinājis no sirds.

Šķiroju grāmatas nešanai uz maiņas plauktu. Nezinu, kādā sakarā pie manis nonākusi grāmata par bridžu un Elenas Djuganas "Burvju kaķi". Neatceros, ka būtu tādas pirkusi. Uzšķīrās tieši šķiršanās rituāls un meditācija. Varbūt aizgājušie kaķi gribēja, lai to izlasu. Labi, joks. Laikam jau nekā noderīga man tur nav, tā nu nesīšu prom.

"Var paiet milzum daudz laika, bet nekas neizdzēš atmiņas par mīļu kaķi, tāpat nekāds tīrīšanas līdzeklis nevar noņemt visas kaķa spalvas līdz pēdējai no jūsu dīvāna."
Leo Dvorkens

Vakar iesāku klausīties šo radio iestudējumu LR1 arhīvā. Lai gan Justeina Gordera grāmatu "Ziemassvētku noslēpums" esmu lasījusi, iestudējumā viss skan nedaudz citādi. Turklāt jauki katru dienu atvērt vienu mazu lodziņu. Vēl kopš vakardienas pie daudzām mājām un logos parādījušās lampiņu virtenes. Un skriet pa pūkaino sniegu šķiet tik viegli, daudz jaukāk nekā pa dubļiem.

Cilvēks, kas zaudējis redzi, prot lasīt un izjust cilvēkus vēl labāk nekā ekstrasenss, jo īpaši viņu izjūtas. Ja meitene nebūtu pateikusi, ka nespēj lasīt standarta grāmatas drukātā veidā, varbūt pat neiedomātos, ka viņa neredz tā, kā parastie cilvēki. Taču smaids nav saskatāms tikai ar acīm. Es no paliela attāluma uzsmaidīju viņai un viņa pasmaidīja pretī.

Šodien atkal iedomājos par bildīti vienā anatomijas mācību grāmatā, kur pirkstu galos attēlotas lielas smadzenes. Mums atveda datora paliktņus uz ritentiņiem. Kādam, protams, tie bija jāsaliek. Tā kā kolēģe bija dabūjusi dusmu uguns dušu no šofera par 5 minūšu kavējumu, vainas sajūtas dēļ šo darbu uzņēmos es (kad ierados, šoferis jau bija nomierinājies). Īsti nebija pārliecības par sevi, ieraugot starp detaļām miniatūru uzgriežņa atslēgu. Tikpat kā nesanāk darboties ar tehniskām lietām, bet nu laikam gribējās pierādīt, ka neesmu nepraktiska un nevarīga "blondīnīte". Tā darbojoties, šķita, ka pirksti tik daudz ko atceras. Uznira ainas no bērnības, kad mazajās klasītēs darbmācības stundās bija kaut kas jātaisa no bērniem domātiem metāla konstruktoriem. Šoreiz gan uzdevums nebija tik radošs, bet viss sanāca labi. Nebija nemaz tik daudz jāskrūvē.

Tad vēl atcerējos, ka parasti kustinu pirkstus, it kā spēlētu iedomātas klavieres, ja aizmirstas kāda parole vai durvju kods. Un visos gadījumos pēc pirkstu pakustināšanas gaisā tos atceros. Bet ja nē, tad atliek izslēgt prātu un ļaut pirkstiem pašiem uzspiest kombinācijas. Reiz mēģināju vērot no malas, lai varētu pierakstīt aizmirsto paroli, bet tas notiek tik zibenīgi ātri, ka nesanāk piefiksēt vai sanāk neprecīzi. Vēl smadzenes reizēm aktivizē raudāšana. Vairs nesaņemu pārmetumus, ka man ir diezgan laba atmiņa, pat ja ne visos gadījumos precīza. Es tomēr neesmu mašīna.

"To nevarētu izdomāt un kontrolēt, to var tikai iekustināt un palaist, lai viss iet savu ceļu."

Sapnī piedzīvoju divus jaunos gadus. Abās reizēs dega mājas un dzima daudz baltu kaķēnu.

Atcerējos, ka pirms gada nopirku poļu autores Tinas Oževičas brīnišķīgo grāmatu "Ko dara jūtas?" Toreiz biju sajūsmā par asociācijām un tik daudzo un dažādo jūtu attēlojumiem gan vārdos, gan vizuāli. Šķiet, ka tajā brīdī visvairāk uzrunāja "glauda suni"? Bet kas glauda? Iztēlē tik dzīvi biju vizualizējusi metaforisko suni, ko uzzīmēt un izgriezt no kartona, lai uzdāvinātu brāļa meitai vārda dienā. Bet kas tieši glaudīja? Miers?( te var paspēlēties )

Pēc slimošanas izgāju daudz garākā pastaigā, nekā ierasts šonedēļ. Un ieraudzīju ļoti skaistu putniņu - sarkankrūtīti. Man šķiet pirmo reizi dzīvē sastapu viņu, tā iepriekš biju tikai attēlos redzējusi.

Vai kādam ir saglabājusies kāda Ziemassvētku pastkartes/kartītes no Ziemeļvalstīm? Būtu priecīga, ja aizdotu uz novembri apmaiņā pret kādu simbolisku dāvaniņu vai gardumu. Jau iepriekš pateicos.

Vakar beidzās manas kinonaktis un pastaigas pa naksnīgajām Rīgas ieliņām ar rudens noskaņu fonā. Pareizāk sakot, tie bija kino vakari, bet tā kā darba dēļ gāju uz vēlajiem seansiem, mājās devos nedaudz pirms pusnakts. Patīkami redzēt cilvēku pilnās kino zāles un to, ka Rīga tik vēlās stundās ir droša pilsēta. Vienīgi festivāla noslēguma dienā autobusā bijām tikai divi pasažieri, jo nu svētdienas vakars. Šoferis pilnā skaļumā klausījās 80-o gadu hitus un brauca neierasti ātri pa pustukšajām ielām. Droši vien gaidīja darbdienas beigas.

Lai kā arī censtos būt normāls un iederīgs cilvēks, ilgākā saskarsmē visas savas dīvainības un muļķības nenoslēpsi. Labi, ka kolēģe ir introverts cilvēks. Taču vadītājai droši vien bija izveidojies labāks priekšstats par mani nekā patiesībā. Citādi nebūtu tik pārsteigta, ieraugot mani mani sēžam atpūtas telpā bez ieslēgta apgaismojuma. "Ko tad tu tā tumsā?" Laikam jau viņu nepārliecināja frāze: "Es vienkārši atpūšos no pārāk spilgta apgaismojuma."

Nezinu, kas notika, kāpēc pēkšņi saasinājās pasaules uztvere. Vakar iztēlē daudz švīkāju, it kā gribētu nošvīkāt visu iepriekš man zināmo, pieņemto, izdomāto, iemācīto. Kas domā, kas veido un rada to pamatu, ko tik viegli pieņemt pašu par sevi saprotamu? Un izmisīgais jautājums: visi melo, tai skaitā es? Kad šķita, maza daļiņa atbildes man rokā, iekritu dziļā miegā. Cerēju, ka visu atcerēšos. No rīta tik smaga galva, it kā būtu paģiras pēc lielas uzdzīves. Un, šķiet, saprotu vēl mazāk nekā iepriekš. Neko no izdomātā neatceros. Viss sastājies vecajās sliedēs un konstrukcijās, it kā tādas zemestrīces prātā nemaz nebūtu bijis. Kā tas iespējams? Un kas vakar notika? Neko nesaprotu.

Nav jau gluži tā, ka mana būtība būtu tāda, kāda tā uz āru rādās citiem. Kas visu dara viegli, smejot hahaha, radot iespaidu, ka man vienmēr visam ir gatavs plāns, daudz naudas un maz rūpju. Pat nezinu kopš kura laika esmu pārvērtusies par tādu triviālu klaunu, pat ja iekšēji sirds pilna sāpju. Un tomēr vismaz godīgi pacēlu roku, atbildot uz dzejnieces jautājumu, ka vieglāk tomēr ir raudāt nekā smieties. Tā jau gluži nav, ka dzīvotu tikai iedomu pasaulē un skaistās ilūzijās. Pat sapņos rādās karš. Tikko atcerējos Pest of Child dziesmu Karš, ko mierīgākā versijā reiz kāda koncertā izpildīja Jēkabs Nīmanis ar grupu. Šķiet tā izsaka kara absurda būtību.

Rudens rītos visjaukākais ir klausīties vēja šalkoņu, kamēr mazgāju seju vai paturu galvu rokās, lai tā nenokristu.

Sapnis šoreiz kā videoklips. Bija tāds rudens, kāds man patīk, ne karsts, ne auksts. Es braucu uz elekroskūtera, vējš plivināja matus, garo šalli un vējjakas stūrus. Garām slīdēja rudenīgie parki, pilsētas nami, rudens lapas. Laikam biju beidzot priecīga.

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.