| Ārste nesen pateica, ka esmu ļoti iekšupvērsts |
[Dec. 19th, 2024|01:18 am] |
Tas ir palicis atmiņā.
Tik tiešām - es visu laiku zemapziņā domāju par savu komfortu.
Man bieži ir par aukstu vai karstu.
Es ēdu apmēram sešreiz dienā mazas maltītes. Varianta paēst vieglas brokastis un milzīgas vakariņas nav.
Man traucē fona troksnis, intensīvas smaržas, mirguļojošas lampas, traucē sajūta, ja apkārt ir liels juceklis, piemēram, kafejnīca lielveikalā.
Man gribas klusumu vienmēr.
Ja kāds atsakās izslēgt savu telefonu manā klātbūtnē, es parasti eju vienkārši prom un piedāvāju tikties, kad tam cilvēkam ir 100% brīvs.
Es daudz komunicēju neverbāli ar mīmiku, žestiem, stāju, pozu, balss tembra maiņām.
Es ļoti daudz domāju par to, vai nokļūt līdz punktam A man būs droši un komfortabli. Tāpat arī mājās. Man vienmēr ir nauda taksometram.
Es esmu ļoti jūtīgs, jutīgs un es uztveru vismazāko noskaņojuma maiņu sarunbiedrā, atmosfēras maiņu.
Es jūtu, pie kā telpā ir visu tajā esošo uzmanība.
Es lasu telpu, saprotot, kuram tur gribas atrasties, kurš ir pienākuma pēc, kurš gribētu iet prom un garlaikojas.
Ar cilvēkiem, kuri nespēj iedziļināties, atpūsties un atbrīvoties, kuri nespēj nosēdēt mierā, kuriem vajag, lai visu laiku kaut kas notiek,
es nekomunicēju ikdienā praktiski nemaz.
***
Ja tā padomā, tas viss ir normāli, normas robežās. Taču vēl ārste teica, ka būt iekšupvērstam cilvēkam ir ļoti sievišķīgi.
Varētu domāt, ka vīrieši prot darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi, taču prot to darīt tā, ka viņus nekas nespēj traucēt.
Tā kā par manu labsajūtu gādāju tikai es pats, un man vajag ļoti daudz, lai es justos uz 90% ideāli publiskā telpā,
tad sanāk, ka ikdienā visu laiku ir jāplāno. Ko paņemt somā - silto veļu, uzkodas. Kur ieiet sasildīties pilsētas centrā.
Kur pilsētas centrā ir tualetes, kurās ir ļoti labi, Rietumeiropai atbilstoši higiēnas un tīrības apstākļi.
Kur ir kāds draugs/paziņa, pie kā ieiet uz tēju, ja sanāk palikt citā pilsētā ilgāk, un autobuss ir divreiz dienā.
***
Šis viss ir saistīts ar manu ķermenisko pieredzi. Palūgt ķermeni, kuram nesalst, negribas ēst, kurš neiztrūkstas no kodīgām smaržām desmit metru attālumā, pagaidām neprotu.
Vai tas vien nozīmē, ka visu mūžu būšu ļoti sievišķīgs cilvēks?
Ja man komfortam vajag daudz vairāk nekā daudzām manām draudzenēm, kuras spēj, gulējušas četras stundas, vadīt auto, spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tukšā dūšā, ieraujot kafiju,
vai tas nozīmē, ka viņas ir vīrišķīgākas par mani?
Ko tā ārste ar to visu gribēja pateikt? Sievietes ķermeniskā pieredze ir viņas vērtība. |
|
|
