| valodas funkcionalitātes čeks ar jaunatnes skalpeli autora rokā |
[Apr. 12th, 2026|04:36 pm] |
Valoda ir skalpelis ķirurga rokās. Nevienas liekas kustības. Jo mazāk pārpratumu, divdomības, jo mazāk vārdu, kas ievieš skaidrību – jo labāk.
Kas man visvairāk nepatīk latviešu valodā? "Sveiki un labdien". Divzilbju vārdi paredz realitāti, kur tev jāvelta laiks, jāsaskatās ar uzrunas subjektu. Pat ja tev vai viņam nav vēlmes, ir jāvelta otram 2x ilgāks brīdis uzrunas laikā, salīdzinot ar vienzilbju uzrunām. Ko darīt gadījumos, kad man vai svešiniekam nav emocionālo resursu, lai spēlētu šīs sabiedrības šarādes? Viss, ko mēs vēlamies, ir cieņpilni paiet viens otram garām, lai varētu fokusēties uz plānu, kas katram galvā savs. Galu galā gan es, gan svešinieks parasti vēlas šo resursu pataupīt tiem, kurus patiesi mīlam un godājam.
Ko es mīlu angļu un itāļu valodās? "Hey/ciao!". Vienzilbes "cieņpilni atpisies, draudziņ" vārdi paredz iespēju tos pateikt, neapstājoties, neizveidojot acu kontaktu, nepavadot otra realitātē ne sekundi (ja tajā dienā neesi pamodies ar šādu vēlmi, bet gan tās pretstatu). Bet, ja nu ir tā retā diena, kad tu, latvieti, jūties exxxtra sociāls, tad šos vārdus var izrunāt... lēnāk. Nesteidzoties. Nodibinot acu un sirds kontaktu.
Manuprāt, modernie latvieši ir noguruši no savas neefektīvās valodas, tāpēc arī gausi veido jaunus komunikāciju atzarus, dzīves laikā retāk iegūst daudz jaunu draugu no dažādām vidēm. Latvietim "ir grūti izkāpt no sava sociālā strāta" (vairāk par kulturāli identitārisko aspektu, mazāk par socioekonomisko). Tas, ko jaunietis nevēlas, ir tikt automātiski piesaistīts elementiem, par ko viņam nav nekāda teikšana. Viņš nenoslēdza social contract ar citiem jauniešiem par savu realitāti – nē, viņš tika iesviests pasaulē ar noteikumiem, kas balstīti uz veciem priekšstatiem. Galu galā noklusētais mērķis katrai jaunai paaudzei ir būvēt jaunu civilizāciju. Kaut ko, kas būs labāks par iepriekšējo, kaut ko, kas balstīts uz atziņām, informācijas sintēzi par aizgājušajām simtgadēm.
To ir grūti ietērpt vārdos pašam sev, kur nu vēl citam, taču katras jaunas paaudzes mērķis ir idejiski dekonstruēt veco paaudzi, ar pētniecisku aemocionalitāti apzināt tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Izskaust veco un sapuvušo. Tas arī ir iemesls, kāpēc latvieši bieži ir vienpaši – vienā brīdī vairs negribas paļauties uz valodu, jo gan vēstures zināšanas, gan paša jauniegūtā pieredze priekšā izklāj ainas sintēzi, kas teic, ka šis informatīvais lauks, pār ko valdām, ka tas vairāk izskatās pēc pārpratumu vēstures, nevis mērķtiecīgas, efektīvas civilizācijas piemēra.
Savā starpā lietot latviešu valodu ir enerģiju izsmeļoši. Tavuprāt, kāpēc jauni cilvēki tik ātri integrē savos leksikonos angļu valodu? Kāds teiks, ka tā ir dominantās kultūras valoda, Rietumu civilizācijas informatīvais spektrs – dominanti anglisks. Jaunietis par angļu valodas efektivitāti ir pārliecinājies, vērojot apkārt notiekošo. Vai mamma un tēvs saprotas latviski? Nē, biežāk viņi kliedz un lamājas viens uz otru. Jaunieša alkas lietot efektīvāku valodu rodamas vēlmē transcendēt novecojušo, neefektīvo.
Valoda nepārtraukti aicina paskaidrojumus, jo tās amodulārā rakstura dēļ improvizatīva šīs valodas jaunrade, kas būtu saprotama gan tās veicējam, gan pilnīgam svešiniekam, nav iespējama. Latviešu valoda paredz lēnu pasaules ritumu. Tā paredz lēnu, uzmanīgu latvierēšanu nosacīti intīmā gaisotnē, kurā abi runātāji var atļauties šo netipiski lēno manieri.
Ja mēs runājam par cilvēces kulturālo un tehnoloģisko absolūtu, iedomātu punktu, kur mēs spēsim kolektīvi vienoties par labākiem, efektīvākiem risinājumiem, latviešu valoda būtu jāreformē vai jāatstāj lietošanai retās reizēs, kad varam atļauties būt neefektīvi, laiski un neprecīzi. |
|
|