*

sen nav nekas par ēdienu rakstīts (es sākumā uzrakstīju par "darbu" nevis "ēdienu", bet tā nebūtu taisnība).
man kā karu, pēckaru un izsūtīšanas pārcietušu ļaužu pēctecei epiģenētika neļauj mest ārā ēdamas lietas. man bija svaigi lasītas upenes (man vispār upenes ne visai garšo. nu upeņu balzams, jā. smūtijos - nē. fui. zapte man ar baigi neiet), pagājušā gada ķirši, ērkšķogas (jau blendētas un bez mizām) un citronliānas ogas saldētavā. un pudele ar vienreiz jau sildītu karstvīnu no Kvadrifrona ZSV ballītes. tad nu no tā visa un vēl šā tā savārīju zero waste ziemassvētku zapti.
1,5 kg ogas (1/3 no tām upenes);
nenosakāma tilpuma pudele ar karstvīnu (apmēram 4 nezināma tilpuma krūzes);
1,3 kg ievārījuma cukura;
kancis ingvera;
drusku vairāk nekā puscitrona sula + drusku citrona miza;
visādas garšvielas - virces, raibie pipari, anīszvaigzne, kanēlis, kardamons, krustnagliņas, varbūt vēl kaut kas;
savāra, salej burkās un ir. ļoti garšīgi. nu drusku nepatīk tie citronliānas ogu kauliņi, bet viņas garšīgas.
manliekas ar brī un visādiem citiem sieriem aizies baigi labi. nupat uzēdu ar plombīru. arī bija labi.

vēl ieliku kārtējo liķieruzlējumu.
upenes + atkauloti pērnie ķirši no saldētavas + 1 apelsīns (miza un sula) + tumšais muskovado cukuriņš + ingvers + garšvielas + litrs šnaba.

vēl man vakar vismaz trīs cilvēki, tai skaitā pilnīgi sveši, piedāvāja kabaci

kas vēl mani vakardien iepriecināja - klausīties kā vietējie cilvēki runā. Trapenē un Ilzenē ir malēniskās izloksnes, ko iekmējusi arī leivu (Vidzemes igauņi) valoda (vispār netālu no Mežslokām ir leivu senkapi). vārdi tiek lauzti, skaldīti un īsināti (ciris /cirvis/, purs /purvs/, duris /durvis/), citādi izrunāti skaitļavārdi (sešdest /sešdesmit/). un, piemēram, tagadējais Vecmežsloku saimnieks, dzimis tajā pašā gadā, kad es, sakot "nesen" lieto formu "ne pa senam".
izloksnes un skaitļavārdu izrunas vispār var ikdienā dzirdēt arī Smiltenē, principā tā sāk runāt jau kādus 20km no Smiltenes uz austrumiem un, jo tālāk - jo izteiktāk. mana vecāmamma runāja literārās valodas intonācijās, tomēr mēdza teikt - ciris, duris, utt. vecaispapa runā lauztās intonācijas līda laukā vairāk.

pēdejā pusgadā esmu daudz laika pavadījusi ar Grīnbergiem. bet pēdējais laiks diezgan asi pārmeta mani uz otru pusi. Alda bērēs drusku patērzēju ar mammas brālēniem. rezultātā vakar nokļuvu diezgan iespaidīgā ekspedīcijā pa Trapeni un Ilzeni ar diviem mammas brālēniem. es kaut kad ziemā biju drusku pakustinājusi mammas pusi un domājusi, ka vasarā vajadzētu izmest līkumu un paskatīties visas tās mājas/mājuvietas, kas saistītas ar dzimtu, bet bez mammas Raganas brālēna, tas būtu bijis visai rēni un bezjēdzīgi. viņam ir milzu džips un milzu aura, viņš nekautrējas iebraukt svešā mājā gandrīz pa durvīm iekšā, visu paprasīt un noskaidrot un izrunāties. nekautrējas arī braukt cauri buļļu aplokam paskatīties "Nigastus" - māju, no kuras cēlušies Liepiņi - t.i. sākuši tur dzīvot uzvārdu došanas laikā. un bez mammas Trapenes brālēna, mēs nekad nebūtu nokļuvuši kādreizējā "Izabeles/Leišu" vietā, jo viņš vienīgais vēl zina, kur tas bija.

dažas piezīmes:
* mājas, no kurām cēlušies Liepiņi ir Nigasti. t.i. uzvārdu došanas laikā barons 3 brāļiem iedevis 3 dažādus uzvārdus - Liepiņš, Kļaviņš un Zvīgzna un izrentējis tiem katram savu saimniecību - Liepiņiem Nigastus. man mājās ir ļoti skaists 1939. gadā taisīts ainavu arhitekta Nigastu plāns. vakar no mammas brālēna dabūju arī rulli ar dokumentu, kurā Nigastu pirmā saimnieka mazdēls mājas dāvina savam dēlam. ruļļi atrasti Škaparu bēniņos - Škaparos ieprecējās mana vecātēva brālis.
šobrīd Nigasti ir grausts, kurā ganās gaļas liellopi. kaut kāds lielsaimnieks sapircis visapkārt zemes un visur pilns ar govīm.
* daļēji atrisinājām "Izabeles" jautājumu. visu laiku ģimenē runāts, ka Liepiņu māte Emma Vītola ir no "Izabeles" un tās ir mājas, kuras bija jāmanto manam vecampapam. bet baznīcas grāmatā rakstīts, ka Emma dzimusi "Lejas leišos" un arī dokumentos un kartēs nekur neparādās vārds "Izabele". vakar mammas Trapenes brālēns aizveda mūs uz mītiskās Izabeles atrašanās vietu. tur tagad pilnīgi nekā nav. tīrums, grāvis, mežmalas. mājas nopostītas un padomju laikā meliorators visu, kas palicis, sastūmis čupā un iestūmis mežā. apakšā palikuši velvētie pagrabi, aka. pēc tam mājās paņēmu koordinātas no tās vietas bildēm un kartē Izabele ir tie paši Leiši. joprojām neatbildēts paliek jautājums, kāpēc visi vecie Liepiņi to vietu sauca par Izabeli. visdrīzāk - nekad neuzzināsim. Endzelīna Latvijas vietvārdos viena "Izabele" parādās Vecgulbenes pagastā, bet vecajā kartē tur neatrodu. grāmatā nākamais ir Ilzenes pagasts - varbūt kļūda un ne tur ierakstīta?
Es zināju, ka vecaistēvs ceļot manu tagadējo dzīvesvietu Smiltenē izmantoja materiālus, no izpostītajām mājām, bet man bija licies, ka runa ir par Vecmežslokām. nē, izrādās par Izabeli. man te ir durvis - gan mājā iekšā, gan saimniecības ēku ārdurvis no Izabeles. gan arī visādi kokmateriāli.
* Nigastu mantotāja otrais dēls Eduards apņēma par sievu Emmu no Leišiem/Izabeles un no Dzelzkalējiem, ar barona atļauju, nopirka Vecmežslokas (Emma vienmēr esot teikusi Mežšļokas un Endzelīna vietvārdu krājumā parādās vārds "šluokas"). sākumā tur bija tikai viena nieka dūmistaba. tad nezinkādā veidā Eduards iegādājās Rīgā nojaucamu cara laika ēku un veda materiālus uz savām Vecmežslokām. tā kā zeme tur mālaina un graudkopībai ne visai piemērotai, viņš kļuva par mega piensaimnieku, audzēja vaislas buļļus. uzbūvēja milzu māju, atsevišķas kūtis cūkām, govīm un zirgiem, 7 šķūņus, miljons saimniecības ēku un modernu krejotavu. Vecmežslokās bija trieces sūknis - ūdens bija iekšā mājā, kūtīs un staļļos dzirdnes + bija uzbūvēta pašiem sava, moderna krejotava, kā arī ievilkts telefons (numurs - 21). pēdējais Vecmežsloku saimnieks - mana vecāpapa brālis Ēriks ienākot padomju varai iegāja mežā. par viņa un viņa brālēnu piedzīvojumiem lasāms grāmatā "Ziemeļvidzemes mežabrāļi". padomju laikā Vecmežslokās uztaisīja kolhoza fermu un dzīvojamā mājā bija 8 dzīvokļi. 80. gadu beigās it kā bijis paredzēts pacelt jumtu, lai otrajā stāvā ir taisni, nevis slīpi griesti, tas iesākts, nav pabeigts un māja sākusi brukt. mammas Raganas brālēns no otrā stāva istbas podiņu krāsns paspēja izlauzt dekoratīvus eņģelīšus (pati krāsns bija no Rīgas atvestā), kurus iemūrēja virs durvīm savā Raganas mājā un sauc to par Liepiņu ģērboni. šobrīd Vecmežsloku māju vietā, uz daļas no vecajiem pamatiem ir uzcelta visai neglīta 90. gadu stila māja, kur saimnieko kaimiņos dzīvojušas dzimtas pēctecis. vakar iebraucām, satikām, iepazināmies. viņam gan neiet pārāk labi, cīnās ar radiem alkoholiķiem, kuri apzog (savu brāli!) un taisa visādus citus sūdus + ar pagastu un pašvaldību, par nespēju legalizēt uz zemes esošās ēkas utt. no Vecmežsloku laikiem saglabājusies tikai krejotava, kurā šobrīd ir traktorremontēšanas garāža.
* visas tās mājas parādās jau 1839. gada kartē.
* kā zināms Ojārs Vācietis ir no Trapenes. viņš jaunībā uztaisījis manai radiniecei dvīņus un pametis negodā, visam pagastam par apsmieklu.

šovakar piedzīvoju vienu no krutākajām teātra pieredzēm. un tas nemaz nebija teātris. bet tā kaut kas pa vidu starp Hermaņa ziedu laiku izrādēm un Forced Entertainment.

nezinu, kā īsāk izstāstīt priekšvēsturi. pamēģināšu. pagājšgad Smiltenes pašvaldība (un īpaši E. R.) uzaicināja Initiumu taisīt kopienas teātra izrādi, kam vajadzēja būt gatavai uz šī gada pilsētas svētkiem (kas ir šonedēļ). sākām strādāt, pirmajam posmam bija kaut kāda maza naudiņa no reģionu konkursa. pašvaldība arī gribēja, lai sasaistām izrādi ar topošo viedrades kvartālu, kas ir izbijušās fabrikas "Abula" teritorija un ir visai degradēta. bijām ekskursijā, atradām bijušajā kantoru sadaļā plānotāju un paņēmām līdzi. tad bija cilvēku uzrunāšanas akcija pie centrālā Topiņa. satikām vienu bijušo Abula darbinieku, bet viņš iedeva mums Mudītes numuru. Mudīte izrādījās pilnīgs zelts, ļoti kolorīta 80+ kundze, fabrikā nostrādājusi 30 gadus. parādījām viņai plānotāju, viņā iedegās detektīva spīts un vadoties pēc ieraksta "Mudīte negrib būt priekšniece" kādā no lappusēm, viņa izskaitļoja, kam tas varētu būt bijis. tā satikām fabrikas priekšnieku Genādiju - arī ļoti kolorītu personu. izrāde gan nebija plānota tikai saistībā ar Abulu, bet viskautko smilteniešiem aktuālu, mēs bijām arī pie ugunsdzēsējiem un citur. bija domāts, ka būs staigājamā izrāde ar spotiem vairākās vietās pilsētā. režisore jau principā bija salikusi visu visu izrādes koncepciju. un tad pašvaldība mūs uzmeta. paziņoja, ka naudas nav un izrādes nebūs. sākumā vēl bija cerība, ka realizējam vienu no spotiem - tieši fabrikas teritorijā, nevis visu koncepciju, bet beigās pateica, ka arī tam naudas nav. nekam neesot. pat pašu pilsētas svētku nebūšot. mums bija ritīgi nelāga sajūta par tiem iesaistītajiem cilvēkiem, īpaši Mudīti. izdomājām, ka varētu uzorganizēt fabrikas darbinieku salidojumu. KC sākumā bija vēlīgs un teica, ka to varēšot mazliet atbalstīt. uzlikt telti fabrikas teritorijā, galdu, kaut kādus našķīšus. speciāli saskaņojām datumu, kad ir pieejama telts. Mudīte, ar vēl vienu sparīgu bijušo abulieti, apzināja vēl dzīvos bijušos darbiniekus. fabriku slēdza 1995. gadā, mans vecaispaps arī tur kādreiz strādāja. fabrikas slavenākais izstrādājums bija pedāļspainis, jeb padomju laikos katrā mājā esošā skārda misene, kas sastāv no divām daļām. iekšspaiņa un ārējās kastes ar vāku, ko varēja atvērt ar pedāli.

jo pasākums nāca tuvāk, jo KC vairāk kratījās no mums vaļā. telts pēkšņi vairs nebija pieejama, wc arī nē un fabrikas teritorijā vispār neko nevarot darīt, jo avārijas stāvoklī. neesošajos pilsētas svētkos savukārt uzstāsies Mielavs, Aija Andrejeva, Singapūras satīns un vēl citi izklaides industrijas pārstāvji, kuri noteikti nepiedalās svētkos brīvprātīgi un bezmaksas. beigu beigās pēc komunikācijas ar E.R. un KC visai augstos toņos + tā ka mūsu jaukās abula dāmas iesaistīja Velgu, kas ir vienu posteni augstāk nekā E.R. (un atšķirībā no E.R. un KC vadītājas ir vietējā) mēs tomēr dabūjām gan pašvaldības pārstāvi ar atslēgām, kas ielaiž cilvēkus drusku iemest aci fabrikas telpās. gan mazo zāli kultūras centrā - ar galdu un drusku našķīšiem un lielo kafijas termosu.

tad nu šodien tas notika. ieradās ~30 bijušie darbinieki. vecākajai dāmai bija 92 gadi. un tas bija nenormāli kruta. fabrikas daļā neiedziļināšos (tas arī bija forši), bet KC sadaļa tiešām bija amazing izrāde, ar Hermaņa labāko izrāžu cienīgām etīdēm. arī nosacītais sākums bija episks. kad visi bija sasēdušies ap galdu, Genādijs piecēlās kājās un sākot teikt ievadvārdus ar kaut kādu tizlu rokas kustību uzgāza sev tieši uz bikšu (gaišu) priekšas glāzi sarkanvīna. arī scenogrāfija bija izcila. tāds drusku Garās dzīves party edition. dažs bija paņēmis līdzi savas stikla glāzītes ar puķītem, dažs mājas mazsālītos gurķus plastmasas maisiņā, kāds kungs atnesa siļķes plakanajā plastmasas kārbā. un tad viņi vnk vairākas stundas viens pēc otra cēlās (un arī necēlās) kājās un stāstīja stāstus no fabrikas laikiem un smējās, smējās, smējās (un mēs smējāmies un man pašai jau sāka likties, ka es esmu tai fabrikā strādājusi) un kad viņi drusku pagura, tad Viktors Tilčiks (arī bijušais Abula darbinieks) nodziedāja kādu dziesmu pavadot sevi ar akusteni, kamēr pārējie laida pa riņķi melnbalto fotogrāfiju kaudzes ar ainām no darba izbraucieniem uz Ašhabadām, fabrikas dzīves, sporta pasākumiem, utt.
un, jā, tie bija veci cilvēki, bet tas ne vienu mirkli nebija kaut kā žēlīgi vai sentimentāli. viņi dzirkstīja un mirdzēja, bija šarmanti, asprātīgi un sirsnīgi un totāli trū. tas bija tiešām, tiešām neizstāstāmi amazing. un beigu beigās kopienas teātra izrāde tomēr bija spontāni radusies un es esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja to piedzīvot.

p.s. man, protams, visā šajā sakarā ir arī pārdomas par darbu/darbavietu un kā šie koncepti ir mainījušies kopš padomju laikiem, bet tas tā. tas šobrīd neliekas svarīgi.

līdz šim man nekad nebija bijusi darīšana ar kremācijas urnām. tetamammu kremēja, bet tas bija pirms 22 gadiem, es toreiz par to vispār neinteresējos. šodien krematorijā izņēmu urnu ar mammas brāļa pelniem. kamēr gaidījām, kad mamma Saļikā piesēdīsies pie datora un brīvā formā uzrakstīs uz krematorijas e-pastu, ka atļauj man šo urnu saņemt (viņiem esot bijuši nepatīkami precedenti ar radiem, kas nespēj savā starpā sadalīt urnas - tāpat vien negribēja atdot), tērzēju ar krematorijas darbinieku. urnā tiešām esot tikai konkrētā cilvēka pelni. rotaslietas - kā laulības gredzeni, parasti izkūstot. kad mammas e-pasts bija ienācis, dabūju urnu, pajokoju par pelnu izbiršanu mašīnā (urna ir aizskrūvēta un atveres maliņas laikam vēl noslēgtas ar līmi - nav tā kā filmās rāda, ka pelni visu laiku gāžas ārā no urnām) un devos prom. es it kā pilnīgi saprotu, ka tā ir vienkārši koka kastīte ar pelniem, bet bija tāda jocīga sajūta, ka tā kādu laiku vienkārši mētājās mašīnā uz sēdekļa. atbraucu mājās un nesaprotu, kur to likt. tā vispār mēs plānojam to ierakt zemē blakus vecāsmammas un vecāpapa kapavietām. bet, kad tas notiks - nav ne jausmas. droši vien atkarīgs no brālēna. šobrīd šķiet vienlīdz stulbi gan urnu kaut kur nobāzt, gan vienkārši novietot kaut kur telpā - redzamā vietā. nav tā, ka man gribas uz to skatīties. jo jādomā par Aldi un tas ir bēdīgi. kaut kur slēpt arī liekas tizli un nepareizi. ja es to kaut kur nobāzīšu, es visu laiku par to domāšu. ko jūs darāt ar savām kremācijas urnām to ceļojumu no krematorijas uz kautkurieniciturieni starplaikos?

braucu viena un plika peldēt tumsā. pāri ceļam pārskrēja trīs radības - ezis, varde un lapsa. visi no kreisās uz labo.
kaut kā neticami daudz raudu. tas nav slikti, es vienkārši brīnos. es šogad, nepārspīlējot, esmu raudājusi jau vairāk nekā pēdējos ~7 gados kopā.
šodien bija bēres.

biju pusceļā uz darbu, kad kaimiņiene raksta - vai Rikardo viss kārtībā. es prasu, kāpēc prasa. prasot, jo izskatījies, ka pie viņu mājas aizķērusi mašīna. izlecis tieši, tieši priekšā. mašīna strauji bremzējusi un viņš vai nu ielecis (vai ielidojis) krūmos. bet viņas nevarot atrast.
metu riņķī, nesos mājās. četratā ložņājām pa visiem krūmiem un saucām. nebija. beigās izlīda no dzīvžoga labu gabaliņu attālāk. izskatās normāls, kustās pilnīgi normāls, uzvedas tā it kā nekas nebūtu bijis.

nervi dirsā. jābrauc atpakaļ uz darbu, bet man gribas vienkārši apgulties tumšā istabā, pārvilkt segu pāri galvai un gulēt vismaz mēnesi. nevienu nesatikt, ne ar vienu nerunāt, neko nerisināt, neatbildēt ne uz vienu jautājumu, neuzņemties ne par ko atbildību.

p.s. zirgs pēkšņi norāvis un pazaudējis abus savus ortopēdiskos pakavus.

pēdējā ikdienišķā reize, kad viņu satiku, bija pirms pāris nedēļām. viņš jau bija švaks, bet vēl kustēja apkārt. mana māte bija Smiltenē, viņš bija piebraucis. es caur veikalu pārrados no darba. biju nopirkusi saldējumu. piedāvāju viņiem. mamma atteicās, bet Aldis paņēma. pasēdējām nojumē.
pēdējās nedēļas pirms slimnīcas viņam bija jau ļoti sūdīgi, pārsvarā vienkārši gulēja gultā un klusi cieta sāpes. kad pagājšnedēļ gan viņš, gan sieva nokļuva slimnīcā, bijām ar mammu aizbraukušas pievākt māju, izvākt produktus no ledusskapja utt. māja bija neticami kārtīga, vāzītē stāvēja rožu pušķis. flamentanzs.
vakar slimnīcā viņš vairs īsti nevarēja parunāt. manā pieredzē tā laikam ir ļoti izteikta mirstošu cilvēku pazīme. balss viņus atstāj pirmā. varēja redzēt, ka viņam ir ļoti grūti, bet cik nu viņš vispār runāja, viņš tikai jokoja. un bija skaidrs, ka viņš zina, ka viņš mirst un, ka viņš tam ir gatavs. teica manai mammai, lai gatavo ancuku un čībiņas. teica, to kā ļoti, ļoti nopietnu joku. viņam bija neticami dzīvs un dziļš skatiens. es tur redzēju gan viņu pašu, gan vecomammu, gan vecopapu, gan, ļoti iespējams, cilvēkus, kas bijuši pirms viņiem. biedējošākais, laikam, ka es tur redzēju arī savu mammu. aizvedu viņam vecāsmammas, t.i. viņa mātes, karaliskās lilijas. likās, ka varbūt mirstot slimnīcā vismaz ir jauki just to pazīstamo, mīļo smaržu.

vakarnakt aizgāju gulēt ap diviem. biju ļoti nogurusi un ļoti nāca miegs, bet ilgi nevarēju aizmigt, mocījos, grozījos un domāju par Aldi. šorīt trijatā braucām vēlreiz uz slimnīcu, jo K vakar bija Rīgā un nepaspēja līdz apmeklētāju laika beigām. aizgājām līdz palātai, vērām durvis un tur priekšā tukša, tīri saklāta gultiņa. brālēns nebija paspējis mums piezvanīt. trijos naktī viņš bija aizgājis. paldies, ka ne manā dzimšanas dienā.



man ir smukāka bilde. kurā viņš tur mani augstu gaisā izstieptās rokās un es "lidoju". bet, šķiet, tā ir albumā, kas atrodas Salaspilī. tagad neatradu.
mans tētis tā nekad nedarīja.
man būs ļoti grūti pārdot vai atdot šrotā fordu. tā ir pēdējā mašīna, ko viņš saremontēja. vēl šopavasar. kad jau jutās ļoti slikti.

starp citu, es šorīt pamodos no tā, ka sapnī saucu "palīgā, palīgā". precīzāk - es pamodos no tā, ka saku to balsī.

pagājšnedēļas sākumā, tātad bija kritusi mammas brāļa sieva. par to jau rakstīju.
trešdien nomira manas krustmātes māte - krustmāte manai mātei un mātes brālim. pašai krustmātei Jāņos palika 60 un bija plānota lielā balle.
naktī pirms Savvaļas uz slimnīcu aizveda mammas brāli. to pašu, kurš pats izdomāja, ka ir slims ar vēzi un kategoriski atteicās iet pie ārsta vai taisīt analīzes. bija sācis smakt un tomēr pats izsaucis ātros. aknas un nieres pie sistēmas, vēderā trubiņa, kas atsūc kaut kādu šķidrumu un tūsku, kas visur iekšā. tāpēc arī bija smacis, jo arī plaušās tūska.
viņa insultainā sieva palika mājās viena. pie viņas atskrēja mana māte. telefoniski izdirsās ar brālēnu, kurš vispār nemēģina iesaistīties un kaut ko palīdzēt vai kko organizēt. mana māte īsti nav spējīga izcilāt un pārģērbt un sakopt ne visai tievu un diezgan ļenganu ķermeni. naktī izsauca ātros arī viņai - izrādās nedēļas sākumā krītot lauzusi gūžu. šodien operēs.
sestdien bija jābrauc uz bērēm. neaizbraucām. man nebija spēka. bija arī drusku bail, ka pastāv iespēja, ka jāskrien uz Valmieras slimnīcu atvadīties no mammas brāļa.
mamma ir mess. viss ir mess. man riebjas strādāt. nebūtu tūlīt etnofestivāls, ņemtu bezalgas atvaļinājumu. jebal.

dusmas arī par to mazvērtības kompleksos sakņoto, iedomāto lepnību un patstāvību. man ārstu nevajag, palīdzību nevajag, neko nevajag. ja kāds nokrīt un nevar viņu piecelt, nesauksim uzreiz ārstu, nezvanīsim jauniem un spēcīgiem radiniekiem, kas dzīvo tepat blakus, bet gaidīsim kad no rīta atbrauks vēl viens vecs un vārgs onkulītis un tad stibīsim kritušo gultā. uzstādīsim paši sev diagnozes un vienkārši cietīsim - sāpes, bezspēku, vēdera nedarbošanos, nevarēšanu normāli paēst utt.
mana māte ir vecākā māsa, viņiem ir divu gadu starpība. bērnībā viņa vienmēr bija atbildīga par brāli un vainīga pie visām viņa blēņām un nebūšanām. tas turpinās joprojām.
kaut kāds ārprātīgi toksisks mudžeklis.

man ir daudz, ko rakstīt, nezinu vai visu uzrakstīšu, bet par Līgām noteikti jāuzraksta. par spīti visam, viss sanāca medžikforši. sabrauca diezgan daudz cilvēku - bet nebija arī par daudz, turklāt ļoti, ļoti forši cilvēki, nevis kaut kāds randoms. laikapstākļi bija ideāli. vēl dienas pirmajā pusē pūta diezgan intensīvs vējš, kas traucēja gan dziedāt, gan taisīja stulbu skaņu miķos, gan sarežģīja dzīvi flautistei, bet uz vakaru tas norima. bija saulains, maigs, rāms un dzidrs vakars. es priecājos, ka notika izmaiņas programmā un tā melnas telts projekta vietā kopā ar mums uzstājās Sarma. pats koncis it kā negāja pilnīgi gludi, jo gadījās gan šķībumi, gan dziesmu uzsākšana ne gluži vajadzīgajā tonī, gan arī ģeneratora izrubīšanās dziesmas vidū, bet tas viss kaut kā likās sīkumi - noskaņu neizbojāja. pēc tam vēl pasēdējām un padziedājām bāzē, kamēr uzlēca milzīgs, sēraini dzeltens pilnmēness un no dīķa un zemākām vietām izritinājās bieza migla.
+ notika saulgriežu brīnums un ieraksts tajā solītajā 21. jūnijā, parādījās arī spotify, deezer, youtube un apple music. mēs tik trešdienas naktī augšuplādējām dziesmas, tas parasti nekad nenotiek tik ātri. rezultātā Jāņu dienas vakarā albumam ir 324 strīmi spotifajā un 1000 klausījumi bandcampā (pēdējās 7 dienās).
jūtos priecīga, pateicīga un arī drausmīgi pārgurusi. paldies visiem - gan jebkā iesaistītajiem, gan koncerta apmeklētājiem, gan attālinātiem klausītājiem, gan tiem, kas vēl tikai klausīsies.

es nevaru. man viss vienkārši ārprātīgi besī un kaitina. ar Līgu albuma iznākšanu viss iet drausmīgi čakarīgi + vakar bija pēdējais mēģis pirms koncerta un manliekas, mēs nekad neesam dziedājušas tik slikti. iekiko stress, bet vajadzētu vēl vismaz 5 garos mēģus, lai viss būtu jau tik iedrillēts, ka var autopilotā visu izdarīt. laika tam nav un nebija. jauno albumu nevarēsiet likt arī savās spotify Jāņu pleilistēs, jo tikai vakar parādījās gala mikss. spotifayā salikām, bet līdz publicēšanai var paiet 5 darbdienas. un tad jau tas vairs vispār nebūs aktuāli. bet klausieties bandcampā. tur arī vakar salikām. man tikai kaut kad jāpaspēj samainīt vizuāļi, kuri ienāca šonakt 2 naktī.
darbs gāžās virsū neapturamā straumē, es jūtos vainīga, ka pametu kolēģi vienu un darbdienā veltu 4h lai pārvietotos uz Rīgu un atpakaļ un apmeklēju Līgu mēģi. šodiena būs ārprātīga. droši vien tāpēc es prokrastrinēju rakstot te. jo neizsakāmi negribas. man vienkārši tas viss tik ļoti neinteresē un izsūc.
pirms pāris dienām zvanīja māte- viņa ir pensionāru ekskursijā Vācijā. brāļa sieva (tā paša, kurš ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un kurš kategoriski atsakās iet pie ārsta vai veikt jebkādus izmeklējumus un vnk lēnām dilst gulšņājot mājās) esot nokritusi (viņai bija insults pirms 7 gadiem, viņa ir tāda, kas tipa var piecelties un apiet apli pa istabu). viņš nevarējis viņu piecelt, mums nav zvanījis. māte teica - varbūt K var rīt iebraukt pie viņiem nočekot situāciju, JO TU JAU NESPĒJ. pēc garākas klusuma pauzes viņa laikam saprata, ka laikam kaut ko ne tā pateikusi un nervozi piebilda - jo tev gan jau jābrauc uz valmiermuižu. katrā ziņā tas nebija tas, ko gribējās dzirdēt no mātes šajā dzīves posmā. es pat īsti nesaprotu kāpēc viņa to teica, bet acīmredzot tas ir tas, kā viņa par mani jūtas un domā.
ļoti gaidīju Jāņu brīvdienas. īpaši sestdienu, kad pēc konča un pirms Jāņu svinēšanas varētu pabūt savā nodabā un drusku atiet no stresiem un imersēties dārzā un mežā. bet še tev- krustmātei nomira māte un sestdien ir bēres.

runājot par darbu un tā pienākumiem, es cenšos sevi pastiprināti vērot. 6dien organizējām tirdziņu, bija visādi stresaini pienākumi (vietu ierādītājs tirgotājiem ir diezgan crazy, jo viņi ierodas barā un metas virsū kā haizivis), tirgošanās nodevas iekasēšana no ~115 tirgotājiem, visa diena uz kājām un komunicējot ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija jauki un atsaucīgi, bet bija arī daži pilnīgi pimpji. toties ārā, nevis telpās. likās, ka darbdienas beigās pēc tā visa būšu pilnīgi dead, bet aizbraucu mājās, paēdu un mierīgi aizgāju rosīties dārzā. izrādījās pēc šādas dienas man ir tam kapacitāte. kamēr pēc visas dienas, kas mierīgi nosēdēta pie kompja rakstot epastiņus un taisot tabuliņas es jūtos kā pilnīgs zombijs un man nav spēka vispār neko vairs darīt.

vienu rītu pamodos ar domu, ka moš way out ir stāties doktorantūrā un rakstīt diseni par Grīnbergiem. bet tas arī būs sēdēšana pie datora un drausmīgs spiediens. vienīgi - tas attieksies tikai uz mani. šobrīd es jūtos slikti kolēģes priekšā, kas izvēlējās mani šim darbam no lielas kandidātu čupas un, kura reāli dara vājprātīgu apjomu ar darbu, kamēr es freezoju un panikoju un ciešu.

vēl ar sāpošu sirdi atteicu vēl vienu ēst taisīšanas piedāvājumu. bija gan biedējošs, jo apm nedēļu un 50 cilvēkiem. Rīgā. bet tieši tajā nedēļā ir vairāki pasākumi Vmuižā un diezgan nereāli savienot. Savvaļas nometnes ēst gatavošanu, kam biju jau sen piekritusi, nācās atteikt, jo iekrita tieši etnofesta nedēļā.

ļoti ilgojos pēc dārza, meža, zirga un miera. un tīras un kārtīgas mājas. mani nomierina tīra un kārtīga māja, bet es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju grīdas.

Veselus sešus gadus esmu dzīvojusi itkā Dantes "ellē", Jums pieskārās maza liesmiņa un Jūs sarāvāties kā mimozas ziediņš "Noli me tangere". Nuja, man nevajadzēja Jums teikt - bet neapdomajos, gribēju Jums parādīt, ar kādiem cilvēkiem man jādzīvo. Neviens man nevarēja palīdzēt - es griezos pie kosmiskiem spēkiem un gaidīju ar vislielāko pacietību. Tagad esmu brīva, mana Inta aizgāja. Kas man vēl palicis - liepa pie loga, tā mans dārzs, mana vasara, mans prieks, tad grāmatas un radio. Lasīt ar es vairs nevaru tik daudz kā gribētos, acis nogurst. Es ļoti mīlu labu muziku, tā ir mana pirmā un lielā mīlestība, bet es varu klausīties tikai pirmšķirīgus izpildītājus. Mans radio ir drusku bojāts, jo varu klausīties tikai par vilni 251 un tam pašam klusās vietas nav sadzirdamas. Jūs teicāt, ka Jums zinams labs meistars, vai Jūs, lūdzu, man nedotu viņa adresi.
Es stāvu pie mūžības vārtiem un apskatu savu bagažu, cik tā ir viegla - līdz nāk tikai tas, kas gājis caur sirdi, kas skāris sirdi, nevis, ko esi ņēmis, bet ko esi devis. Ja vairāk cilvēki klausītos uz savu sirds balsi, tad dzīve būtu vieglāka, patiesāka un taisnīgāka.
Es domās bieži pie Jums viesojos man liekas, ka Jūs esat pa daudz nopietna, man gribētos redzēt vairāk prieka, vairāk pavasari, - Jūs taču vēl esiet tik jauna.
Šinīs dienās saņēmu no Helenas vēstuli, viņai piedzimusi meitiņa, tagad viņai ir divi mazuļi, tie prasīs daudz pūļu un uzupurēšanās. Helena ir jauka, viņa nav zaudējusi savu vienkāršību un sirsnību - un tas jaukākais taču ir cilvēku attiecības, kas gan ir vēl daiļāks par godīgu un atsaucīgu cilvēku. Man pāra reizes ir pārveduši pāri ielai, kaut gan es vēl tik nespēcīga neesmu, bet mani tas ir dziļi aizkustinājis un saviļņojis - tā tad ir pasaulē vēl brinišķīgi cilvēki. Vai Jūs ar Helenu nesarakstaties?
Visu labu Jums un piedoties, ka traucēju.
Ar sirsnīgu sveicienu /nesalasāms - it kā iniciāļi un šķiet, ka pirmais burts O./
/rokraksts. ar tinti uz zila papīra. Grīnbergu ģimenes arhīvs. gads nav norādīts, šķiet adresēts Alīnai, jo uzrunāts sieviešu dzimtē, bet pastāv iespēja arī, ka Romēnai/

tātad, dārgie draugi. lai gan pasaule visu laiku sadodas rokās, lai liktu visdažādākos šķēršļus gan albuma tapšanai, gan koncerta organizēšanai, es ļoti priecāšos jūs redzēt nākampiektdien, 21. jūnijā Savvaļā. būs Līgu pH3 jaunā, introverto Jāņu dziesmu albuma "Ne tā gaida Jāņa bērnus" prezentācijas koncerts, kopā ar mums muzicēs Uguns Guntis un Ieva Rūtentāle. ciemos būs arī Sarma Gabrēna. plānojam sākt ap 20.00 un beigt ap saules rietu, lai iekurtu lielo saulgriežu ugunskuru.
rekur var paklausīt pirmo dziesmu - tas nav nekāds īpašais superhīts, manliekas visi būs superhīti, vienkārši šo Kārlis samiksēja un pabeidza pirmo
https://ligasph3.bandcamp.com/track/buldurj-nis
beidzot esam arī sociālajos tīklos, ja paši esat pārāk introverti, lai apmeklētu introvertāko saulgriežu pasākumu ever, tad padalieties ar info tālāk. relīzi izsūtīju, bet acīmredzot medijiem tik intorvertas lietas neinteresē.
https://www.instagram.com/ligas_ph3/
https://www.facebook.com/ligasph3

Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/

(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)

karoč, man liekas, ka es vispār neesmu piemērota kapitālismam, es nevaru atrast sev tajā vietu, kas mani mani ātrāk vai lēnāk, maigāk vai agresīvāk nekorodētu. man liekas, ka man nekur nav vietas, es nekur nejūtos labi. un es nesaprotu vai tā ir kaut kāda trauma un psiholoģiskas problēmas, kas kaut kā aktīvi jārisina (es eju pie terapeita, šobrīd vispār nekā nepalīdz) vai tāda es vienkārši esmu. un kā vispār dzīvot.
no visas manas darba pieredzes es laikam labi jutos tikai pirmajos divos KVFR gados. man tiešām patika, bija prieks, entuziasms. nebija jau arī nekāda medus maize, bija stress un problēmas un izaicinājumi, bet bija forši. to nokāva kovids un trimda Zeļļu ielā. + tad mans dzīvesbiedrs pameta šo organizāciju un ar nākamo tehnisko direktoru man neveidojās pārāk veiksmīga sadarbība, man nebija drošības sajūtas. tāpēc es kopumā vispār necik nenožēloju, ka aizgāju, tas bija labs un pareizs lēmums, es jūtos atvieglota par to. kas attiecas uz jauno darbu - tā it kā ir piena upe ķīseļa krastos, ņemot vērā to, ka darbs ir provincē, ir stabila alga un tā ir kultūras joma (bet nav kultūras nams ar provinciālām tantēm). bet es nejūtos labi un es jūtu kā manī aug stress un panika un kā es aizvien vairāk sastingstu un zūd vēlme darīt arī ārpusdarba lietas, kas man parasti patīk un iepriecina. centrālā problēma laikam ir darba laiks - darba intervijā vienojāmies, ka varu strādāt savā režīmā, bet realitātē tas tā nedarbojas. tas tomēr ir darbs no 9 līdz 17 + pasākumi vakaros vai nedēļas nogalēs, kad nu tie ir. protams, salīdzinot ar manu iepriekšējo ofisa darba laika pieredzi reklāmas kantorī ir labāk, jo es daļu dienu strādāju attālināti, es neesmu piesieta visu laiku ofisam, kaut kādus laikus jau varu arī bīdīt, bet tomēr... nesen pļāpāju ar Lomiku, kurš no pilnīga alkotreša ir pārvērties par rūķi ar siltām un rāmām acīm. viņam liekoties, ka viņa kādreizējās problēmas lielā mērā cēlušās no tā, ka viņš nav apzinājies, ka introverts un ko tas nozīmē un, ka viņam ir nepieciešams daudz laika vienatnē, mežā, utt. tagad viņš to zinot un praktizējot un esot apzināts un sekojot līdzi savām vajadzībām. es arī gribu būt rūķis. dzīvot savā rūķu mājiņā un čubināt savu rūķu dārziņu un iet imersēties rūķu mežā un satikt tur visādus brīnumus. bet, ja es esmu nostrādājusi tās piecas dienas nedēļā, nosēdējusi pie kompja, komunicējusi ar miljons svešiem cilvēkiem + kolēģiem, man vienkārši nav spēka nekur iet un neko darīt. man vienkārši gribas gulēt gultā un skatīties griestos. vai spēlēt Heroes un ēst. es drīz būšu nostrādājusi 3 mēnešus un jūtu, kā sāk krāties stress un es kļūstu aizvien inertāka un apātiskāka. reklāmas kantorī izturēju tikai 3 mēnešus - tas bija grūtāk un intensīvāk, jo pilnīgi jauna un sveša sfēra un darba pienākumi un tiešām no 9 - 18 klātienē, uz vietas birojā. man jau ļoti ātri zuda enerģija kaut ko darīt vakaros pēc darba, jau ceturtdienā biju pilnīgi pārgurusi, visu sestdienu vajadzēja pilnīgi off, tad svētdien it kā biju drusku atguvusies, lai varbūt pievērstos kaut kam, kas mani iepriecina, bet nākamajā dienā jau atkal bija jāiet uz darbu. man diezgan drīz no rītiem sāka gribēties raudāt par to, ka atkal jāiet uz darbu un tur jāsēž visa diena. tas bija rudens. bieži bija migla un dūmaka. es atceros, kā izgāju uz ielas un gāju uz darbu un man likās, ka kaut kur pretējā virzienā, miglā skan bungas, kas mani aicina pie sevis. un es katru rītu pagriežu tām muguru un eju prom. kaut kādā mērā es bungām tomēr atsaucos. es aizgāju no reklāmas kantora un pārcēlos uz Smilteni. par to visu man ir ļoti liela pareizības sajūta. bet ko tālāk? tās bungas ir apklusušas. palikusi tikai migla.

skaidrs, ka to visu var nosaukt vienkārši par izlepšanu un slinkumu. bet problēma ir tajā, ka, ja es mēģinu to visu apspiest un kaut kā pa labam vai ļaunam ar sevi sarunāt un tirgoties, tad reaģē mans ķermenis. reklāmas kantora laikā es sāku naktīs ārprātīgi svīst. nu tā, ka nakts laikā jānomaina ~5-7 t-krekli. es gulēju uz dvieļa. toreiz izgāju visas veselības pārbaudes (vēzis, hormoni, tuberkuloze utt.). visas analīzes pilnīgi tīras. svīšana beidzās, kad no darba aizgāju. ik pa laikam mēdzu pasvīst, ja ir akūts liels stress, bet kopumā reti. vēl viena lieta, kā mans ķermenis protestē pret kaut ko ir alerģijas/dermatīti. pirmo reizi pieredzēju vēl JRT laikā, kad pirmspirmizrādes laikā bija konflikts ar nesen strādāt sākušu priekšnieci, kam bija lielas problēmas ar varas izrādīšanu. pēc tam ik pa laikam. arī producējot kvfr izrādes. pagājšgad bija diezgan bieži. principā kopš nomainījās tehniskais direktors. ir bijis arī pēc eksistenciāliem strīdiem ar dzīvesbiedru.
pagājšgada pirmajā pusē bieži jutos tā smagi. man burtiski bija smaguma sajūta krūtīs. emocionālā ziņā. ar ko tas beidzās? ar to, ka vasarā aizgāju uz ikgadējo vizīti pie ginekologa un mani aizsūtīja uz krūšu sonogrāfiju. sabiezējumu dēļ. pagaidām viss kārtībā, aizgāju vēl drošības labad uz mamogrāfiju. bet kaut kā ļoti iespēra tas, cik ilustratīvi tas notiek.
tagad jaunākā ķermeņa neapmierinātības paušanas izpausme ir autoimūnas vairogdziedzera problēmas. pagaidām it kā nav ļoti traki, bet uzrādās gan analīzēs, gan sonogrāfijā. un kad jūtos emocionāli slikti (kas pēdējā laikā ir bieži), tad jūtu spiedienu kaklā. gan ĢĀ, gan ginekologs uzskata, ka zāles nevajag vēl dzert. tikai "pastrādāt ar stresu". jā, bet kā? man toolboxā ir visādas lietas, kas palīdz justies labi. staigāt pa mežu un joga un intervālu ēšana, bet man nav spēka to praktizēt. darbs prasa tik daudz laika, ka man nepietiek laika buferzonām. es nekad neesmu bijis tāds high energy cilvēks, kas spēj no vienas lietas darīšanas mesties uz otru. es kādreiz pat pārvilkusies mājās no dzeršanām negāju uzreiz gulēt, bet uztaisīju tēju, ierakstīju klabā un drusku pasēdēju. vienīgais uz ko šobrīd esmu spējīga - katru vakaru aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. tas ir vēl kaut kāds pēdējais diedziņš pie kā turos.

es noteikti pārāk daudz domāju. es taču varētu vienkārši neiedziļinoties darīt to, ko man liek, to, kas nepieciešams un viss. bet man besī esošā kultūras realitāte. es varu rakstīt un lūgties visādiem uzņēmumiem. sarunāt pasākumam toitojus par pašizmaksu un to, ka būs īpašs etnofestivāla vilciena vagons un, ka Rudaks nofočēs koncertu apmaiņā pret limonādēm nevis naudu. bet man riebjas, ka pasaule ir tāda, kurā, lai notiktu kultūra ir jānodarbojas ar šādām lietām, nevis pašu kultūru. un man vispār neinteresē to darīt. man liekas, ka to darot es disociējos. es varu pēc tam lasīt savus profesionāli uzrakstītos e-pastus un brīnīties par lietām, ko ir izdevies sarunāt - ar sajūtu, ka to vispār neesmu darījusi es. ka tas ir cits cilvēks, kas to dara. un arī tas man riebjas. man riebjas lielāko daļu no sava laika rakstīt epastus, pat, ja tas nav bezpersonisks reklāmas kantoris, bet kultūra. es ilgojos pēc integritātes. darīt kaut ko tādu, kur es varu būt vismaz par 80% es visu laiku. un stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu kas tas ir un vai vispār kaut kas tāds eksistē. es noteikti daudz labprātāk taisītu ēst Savvaļas nometnē, nekā organizētu etnofestivālu. bet Savvaļas nometnē nav jātaisa ēst katru mēnesi par pieklājīgu piķi. un piķi man diemžēl tomēr vajag. jūs taču redzējāt cik man maijā izmaksāja zirgs. mums mājās joprojām nav kanalizācijas. mēs neesam par savu naudu nopirkuši nevienu no mašīnām, kuras mums ir vai ir bijušas. ar visām ir palīdzējusi vīramāte. jumtu arī mainījām par viņas naudu. un, ja es nespēju pastrādāt pat kultūras sfērā - ko tad es vispār spēju?

arī tagad rakstot šo garo penteri, kurš dažādās formās maļas pa manu galvu jau vairākas nedēļas, man aug panikas sajūta. jo īstenībā man šobrīd būtu jāizsūta epasti visādām organizācijām ar atlaižu kodu uz festivāla biļetēm (lērums jau ir izsūtīti). jo saimnieks grib, lai tiek pārdotas 1500 biļetes. šobrīd ir nopirktas ~120. un es neticu festivālam tādā formā, kādā viņš tiek rīkots šobrīd. manliekas niša ir pārāk šaura, cilvēku (kam vispār kaut kas tāds interesē) pārāk maz, pasākumu pārāk daudz, vasara pārāk īsa. manliekas viņu vajadzētu daunšiftot, nevis forsēt un žmiegt.

es nezinu kā man būt un kā dzīvot šajā pasaulē - tā, lai vienlaikus būtu mierā un saskaņā ar sevi (un savu ķermeni), nebūtu bomzis, justos kaut kur derīga un iederīga un piederīga, justu izaugsmes un attīstīšanās sajūtu.

un runājot par būšanu par sliņķi vs darba tikums vs ķermenis. draudzenes mammai pagājšgad atklāja krūts vēzi 4. stadijā. ar metastāzēm. lai cik drausmīgi tas neizklausītos viņa to uztvēra ar milzīgu atvieglojumu. jo vairs nebija jāiet uz darbu, kas viņai bija riebies jau gadiem. viņa ilgi nostrādāja par konditorejas izstrādājumu fasētāju - garas stundas uz kājām, karstās, smacīgās telpās, smagumu cilāšana, maiņu darbs arī naktīs, darbaspēka trūkums - bieži jāstrādā vairākas maiņas un virsstundas + alga jau nekādi miljoni ar nebija. viņai riebās emocionāli un bija drausmīgi grūti fiziski, bet bija taču jāstrādā. jo tas taču ir pareizi. lai gan krūts vēzis 4. stadijā ar metastāzēm ir ne visai spīdoša diagnoze, viņa izskatās un jūtas labāk, nekā pirms tam - kad bija jāiet uz darbu, jo uz darbu ir jāiet un nav ko čīkstēt. viņa ir mans antivaronis. es negribu būt kā viņa. tad es labāk esmu sliņķe un bomze.

p.s. manliekas, ka es tik ilgi izturēju to braukāšanu strādāt uz Rīgu, jo tās 2h ceļā arī ir buferzona, turklāt tāda, ko neviens nevar atņemt. siltajos un gaišajos gadalaikos jau arī tā nav nekāda problēma. tas nav grūti. klausies podkāstu un pavadi laiku savā nodabā. atej no viena stāvokļa un esi gatavs būt citā stāvoklī. ziemā, tumsā, šļurās un puteņos gan braukt irnogurdinoši. un pēdējos divus gadus bija papildus nogurdinoši, jo visu laiku bija problēmas ar stress par mašīnām. vai fordam nokritīs sajūga ķega krustojumā vai nē. vai volvo būs elektrogļuks vai nē. tas kaut kā ļoti nomocīja un noriebināja braukāšanas sakarā.

+ es nemāku strādāt slikti. es jūtu atbildību savu kolēģu un arī algas lapiņas priekšā. un arī sava iekšējā ētikas koda priekšā. bet man ir drausmīgi grūti labi darīt lietas, kas man neinteresē. man ir svarīga jēgas sajūta. un godīguma un taisnīguma sajūta. es saprotu, ka ideālisms ir naivi un apgrūtinoši. bet to jau nevar tā vnk izslēgt un viss. es saprotu, ka daudzi cilvēki jūtas labi tajā 9-17 rāmī. iet un vnk dara tās lietas, kas jādara un daudz nedomā. vai domā un dzer noofēnu (kā man daļa kolēģu. gan veco, gan jauno), bet arī tas viņiem liekas normāli. man neliekas. man gribas, lai mana dzīve pieder man pašai. un, lai man ir nauda :D

Es redzu kādu saulainu dienas vidu, kad mēs trīs bērni un māte mežā lielā izcirtumā lasam meža zemenes. Māte no sava trauka ieber man, lai man būtu vairāk un es domāju cik viņa ir laba. Vēl tagad, kad sirdi man sagrāb sāpes par mirušo māti man tūliņ acu priekšā iznirst šī aina.
***
Es redzu, ka viņa ir atgriezusies no Brakiem, kur bijusi pie ārsta. Kāda paziņa viņu uzslavējusi: “Cik šodien jūs, mežsardzien, izskataties labi, tāda sārta.” Šie vārdi dzirdu dod mātei cerības pārvarēt ļauno slimību.
***
Drūmā 21 (8.) augusta 1908. gada* diena man acu priekšā visā sāpīgumā. Mēs ar vecāko brāli sadzenam govis mājā pusdienas laikā un ieejot istabā es redzu māte mirusi. Kaila tā novietota uz krēsla, galva noslīgusi uz pleca, melnie mati nokārušies līdz grīdai. Viņu mazgā. Tēvs jau aizbraucis pēc zārka. Mazais brālītis rāpo pa priekšnamu un neko nesaprot. Viņam divi gadi. Vēlāk māti novieto gultā. Bāla seja, melnu matu ieskauta, mierīga viņa guļ gultā istabas kaktā. Mēs četri bērni rotaļājamies durvju priekšā. Nāk garām nāburdziene un mūsu uzraudze paskaidro: “Tie visi četri tagad ir bāreņi”. No tā vakara, kad tika izrunāti šie vārdi, man vienmēr vārds bārenis ir izraisījis sāpīgus pārdzīvojumus un priekšstatus ar mātes nāves skatiem. Vēlāk māti aiznesa uz vāgūzi. Atceros, ka no turienes viņu aizveda pēdējā gaitā.
Bēru brauciens uz Madlienas kapiem sastāvēja no vairākiem pajūgiem. Atceros, kā sēdēju uz salmu maisa ratos un kāda jaunava visu ceļu mani jautrināja. Brauciens man palicis gaišā atmiņā.
Kad nesa kapu kalnā zārku, mēs bērni gājām tieši aiz zārka. Redzu vēl tagad liels kalns kurā jākāpj un cik augstu uz pleciem tēvam un citiem ir pacelts mātes šķirsts. Saule, vēji un ēnas šūpojas mazajās kapsētas liepiņās, kas tagad pēc 42 gadiem izaugušas par vareniem kokiem. No apbedīšanas ceremonijas nekas man nav atmiņā.

Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*1908. gadā Otto ir 6 gadus vecs

svētdienas rīts atnesa attālu māsīcu. Otto māsas Olgas pēcteci. izrādās Kokneses "Zaļkalni" par kuriem 30. gadu beigu periodikā lasāms, ka tiek izsolīti nenomaksātas hipotēkas dēļ, atkal ir manas dzimtas īpašumā. 90. gadu beigās māja jau bijusi izdemolēta un principā grausts, bet māsīcai bezmaz katru nakti rādījusies sapnī. tad nu 2000. gadā saņēmusies un izpirkusi un kopš tā laika naktīs guļ mierīgi. atjaunojusi un dzīvo vēl šobaltdien. arī visu padomju laiku tur dzīvojušas Olgas meitas, bet pēdējai no viņām bērnu nebija un pēc viņas nāves māja nonākusi svešās rokās un tur kādu laiku dzīvojuši visnotaļ deklasēti elementi.
tagad tikai pārādījās jauna Grīnbergu mīkla. māsīcai šķiet, ka Zaļkalnos Grīnbergi mituši no 1906. gada - balstoties uz kādu Otto vēstuli Olgai, kurā viņš 1976. gadā apsveic viņu ar 70 gadiem Zaļkalnos. bet manā pasaulē 1906. gadā Pēteris Grīnbergs nodarbojas ar revolūciju, slēpjas mežā, izvairās no melnās sotņas represijām, pēc tam vairs nevar dabūt darbu, pastrādā par mežsargu Slātē un tad ir vienkārši gājējs otrās sievas Paulīnes dzimtajās mājās "Alīdzēnos". viņa vienīgais bērns no otrās sievas - Gustavs, dzimis 1910. gadā "Alīdzēnos". bet pie Zaļkalniem tiek kaut kur ap 20. gadu, kad reformas rezultātā Kokneses muižu sadala miljons mazās vienībās. Zaļkalni, starp citu, atrodas Kokneses parkā, blakus feikajam Pērses ūdenskritumam.

sarunājām, ka kaut kad jūlijā aizbraukšu ciemos. pagaidām īsas piezīmes no sarunas ar māsīcu:
* jau stāstīju, kā pamāte Paulīne Otto čukstēja ausī, lai iet pie savas mammiņas. viņa tiešām esot bijusi ļoti ļauna pamāte Pētera bērniem. Otto ir vecāks brālis Frīdberts, par kuru līdz šim zināju, tikai, ka miris jauns. viņam izrādās bijis kaut kāds vēzis mugurā un tā pamāte viņu visu laiku pa muguru situsi. lai sāp. mūža nogalē par viņu rūpējusies pameita Olga un tad viņa it kā esot lūgusi piedošanu par savu izturēšanos pret pabērniem;
* Otto brālis Makimiliāns, Latvijas armijas leitnants, bijis izsūtīts uz Sibīriju, bet atgriezies. viņa pēcteči dzīvo Talsos, bet meita (? mazmeita?) studiju laikā kādu laiku dzīvojusi pie Otto Tērbatsielas dzīvoklī;
* par Alīnu advokātu/juristu aprindās padomju laikā runāts, ka viņa ir franču spiedze;
* Krievkalnu kapi, kuros guldīti Grīnbergi - Pēteris, Frīdberts, Paulīne appludināti ceļot HES, bet Grīnbergi pārapbedīti Atradzes kapsos un māsīca tos joprojām kopjot;
* Olgas pirmais bērns - Armands (Otto pierakstos Normunds) uzreiz pēc piedzimšanas nodots adopcijai. Nav zināms kāpēc un nav zināms arī nekas par viņa tālāko likteni.


un fun fact - māsīca regulāri pērk puķu stādus pie manu vecāku kaimiņienes Salaspilī.

p.s. Kokneses Zaļkalni 1929. gadā
mūsdienas - 9. bilde no augšas

es pēdējo ~divu nedēļu laikā esmu galvā uzrakstījusi ~miljons cibas ierakstus. pašā cibā nerakstās, bet terapeitiskos nolūkos liekas, ka vajadzētu. runājot par terapiju - es arī terapeitei teicu, ka varbūt jāpaņem pauzīte, jo, lai gan viskautkas notiek, man īsti negribas runāt. man liekas, es jau diezgan ilgu laiku esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī un kļūstu aizvien stingāka un stingāka. es jūtos kā akmens, kuram lielākā daļa iegrimusi zemē.

tāpēc, kamēr nesanāk paust savas iekšējās un ārējās cīņas ar sevi, ģimeni un kapitālismu, padalīšos ar ēdienu, kurš garšo nesalīdzināmi labāk nekā varētu likties.

ņem trū Ķelmēnu rupjmaizi, vēlams svaigu, nevis apkaltušu
apsmērē ar plānu kārtiņu medus
tālāk smērē biezāku kārtiņu ar maskarponi
virsū krāmē treknas, uz pusēm pārgrieztas zemenes

kolēģe darba pārgājienā visus cienāja. biju aizdomīga, bet garšo epic shit. nu jau regulāri taisu un ēdu mājās. arī šobrīd