*

trešdienas vakarā Kārļa tētis mūs izsēdināja Rindas ciemā, Rindas upes krastā un aizbrauca. iekārtojām apmetni, Kārlis salika laivu, padzērām ugunskura tēju (īstās madaras + vīgriezes, kurām pakaļ bridu pāri upei + pelašķis kopā garšo ļoooti labi) un gājām gulēt. no rīta izmetām nelielu loku pa ciemu (tur nekā nav - tikai mācītājmāja, veci un pamesti kapi, baznīca un skola), sapakojām mantas maisos un sākām braukt.




tā skaliņu kaudze ir laiva








apmetne NR1










labrīt RZ85


līkums pa Rindu








mācītājmāja


teltsbiedrs


apmetnesbiedrs


upesbiedre


aiziet pa Rindu






Rindas un Stendes sateka, kur sākas Irbe






kkāds neliels valks




pietura




tas, kas kādreiz bijis Lažu tilts




atradums pie tilta






paskaties spārei acīs


apkārtnes mežos ir šitādi smilšu lauki




kad drēbes vilkt nost liekas bezjēdzīgi




Irbenes lokators




kamēr Kārlis gāja uz lokatoru, es hibernējos smiltīs pie upes. bet, ja to dara ar slapjām drēbēm mugurā, pēc tam ir ļoti grūti no tām smiltīm atbrīvoties


valstoties smiltīs atradu šos


pīlītes




mana kāja un aļņa pēdas nospiedums










apmetne NR2 - atradām burvīgu vietiņu. tur gan bija atkritumu maiss un vienā vietā arī vēmekļi no iepriekšējiem braucējiem, bet vēmekļi mūs netraucēja, jo atradās perifērijā, bet lielāko daļu no atkritumiem mēs savācām un aizvedām prom no turienes




ugunskura zupa - burkāns, karpels, sīpols, pusķiplokgalva, tomāts, bundža turku zirņu, brūnie rīsi, bundža kokospiena, ekošmeko buljona kubs un karijs. un ūdens.


tur mežiņā bija brīnumskaists un augsts ozols


otrās dienas sākums




tiklīdz kā bijām izņēmušies ar matraci un to nolikuši nost, sākās gabals ar akšenu - straume + līkumi + daudz sakritušu koku = censties izbraukt nekur neietriecoties un nesaplēšot laivu








sēklis


diezgan liela sala, tāda uz kura var ierīkot apmetni, pat vairākas, ja vajag


upē bija daudz mazu un ziņkārīgu zivteļu. kā pastāv mierīgi kādu brīdi, tā viņas nāk un pat ap kājām skrubinās un čubinās


civilzācijas liecības


tilts pār Irbi - autoceļš P124 (Ventspils - Kolka), daudzi te beidz laivot, bet mēs laidām vēl 5km uz priekšu, līdz jūrai








aiz tilta (patiesībā jau gabaliņu pirms), sākas pretvējš no jūras, straumes nav, upe sekla un plata un vislaik jāairē. kā noliek airus, tā vējš sāk griezt laivu apkārt un pūst atpakaļ


jau redzams ceļa gals




Irbes ieteka jūrā


pa kreisi - Irbe, pa labi - jūra




tad sākās problēmas ar apmetni - kāpas bija pilnas ar cilvēkiem. tur bija riktīga Vecrīga. mums nelaimējās tur būt tieši piektdienas vakarā. tur bija veseli telšu ciemati sacelti, gan ar dzērāju kompānijām, gan ģimenēm ar bērniem. atradām vietiņu blakus lielai kompaškai, kurā bija daudzveidīgs sastāvs (alus dzērāji, sportotāji un sievietes ar bērniem, kā arī cilvēks ar akustisko ģitāru, kas daudz reižu atkārtoja Mielava "100 vēlēšanās" (vai kā viņu tur). bijām noguruši no pēdējā posma airēšanās, tāpēc daudz nekur apkārt nestaigājām. un sākumā arī mazu uguntiņu uzkūrām, zupas vārīšanai. vietā, kur tas jau bija darīts pirms tam. bet mežs bija baisi sauss un tas bija visai neomulīgi, tāpēc tēju vārījām uz maza prīmusa.

skats no apmetnes NR3






ne visai patīkams viesis


Irbes ieteka jūrā no otras puses




















kopbilde


prāmis


nākamajā rītā pastaigājoties atradām šādas zīmes. mēs gan arī pārkāpām likumu, ar savu mazo uguntiņu un telti. bet, ja jūs zinātu kas tur darījās - kāpas pilnas ar mašīnām un kemperiem, ik pēc desmit metriem kuras milzu ugunskuri, cilvēki ar motorzāģiem gāž priedes (no rīta noklausījāmies divu garāmejošu vīriešu sarunu, kurā viens stāstīja otram, ka iepriekšējā vakarā redzējis čali, kurš uzkāpis 4m augšā priedē un cērt nost lielu zaru), karoč kaut kāds pilnīgs ārprāts. par uguntiņu, jau minēju, ka nebija omulīgi un mēs ātri pārtraucām to darīt, par telts celšanu kaut kā neiedomājāmies, ka nedrīkst, bet nu mūsu nodarījums bija piliens jūrā.
gulētejot nopriecājos, ka labāk lai latvieši trinkšķina akusteni un 10x dzied vienu un to pašu Mielavu, nekā skan tuctuctuc, bet nācās vilties - ap vieniem mani no miega uzrāva grandiozs bļāviens "pieeeeeedzeeeeraaaaamieeeeees" un bariņš džeku sāka skraidīt pa teritoriju ar maģi, skandinādami tuctuctuc, kliegdami un brēkdami. īsi pirms diviem sākās škandāls par viņu apklusināšanu, viens bļāva - "man pohui, es esmu no talsiem", bija arī bariņš, kas runāja ventiš izloksnē. beigu beigās to maģi izrubīja, bet nu gulēt vienalga bija grūti.








no rīta aizgājām līdz jūrai (tajā bija auksts ūdens) un atlika vairs tikai sapaunāties un sagaidīt, kad mums atbrauks pakaļ
mūsu laiva




maršruts kartē


vakarā aizbraucām uz mazo Zvēriņu. tur bija forši