*

biju uz to koncertu Pēterbaznīcā. man vispār patīk klasiskā/akadēmiskā/vatever mūzika, tikai vēlams, lai tur neviens nedzied. bet šis bija kora koncerts un man ļoti, ļoti patika.
baznīcā - vēsi, klusi, mierinoši (jā, tieši mierinoši, nevis mierīgi vai nomierinoši), dūmakaina krēsla, deg tikai sveces un patiešām ļoti mediatīvi dziedājumi.
trešais skaņdarbs no beigām vispār bija pilnīgi pārpasaulīgs (Anne Boyd - As I Crossed a Bridge of Dreams).
pēdējo dziedājumu laikā caur pienstiklotajiem logiem jau varēja redzēt kā zibeņo, bet iziešana ārā bija apstulbinošs kontrasts - karsta suta, lietus, zibeņi, pērkoni un vēl piektdienas vakara Vecrīgas kņada.
tai brīdī spēju pilnīgi skaidri apzināties, ka viss uz pasaules pastāv vienmēr un vienlaicīgi - karš un miers un prieks un izmisums un saulstari un taifūni. viss, viss, viss.

aizbraucu uz teātri klausīties budistu mūku. mūks brīnišķīgs, stāstīja visuko interesantu un vērtīgu. tikai par tulku (no angļu valodas ar birmiešu akcentu uz latviešu) bija nolikts cilvēks, kurš to nevarēja celt, kur nu vēl nest. viena pērle piemēram -
mūks: is hair a human being? is eye a human being? is nose a human being?
tūlks: vai šeit ir kāda cilvēciska būtne? vai es esmu cilvēciska būtne? vai deguns ir cilvēciska būtne?
sākumā vienkārši bija žēl to nabaga onkuli, kurš tur uz skatuves mocījās un jaucās un nesaprata un atkārtoja to, ko viņam teica priekšā no zāles. pēc tam jau pašai prātiņš sāka kārties augšā. mēģināju klausīties tikai to, ko runā mūks, bet tā tulka mocības lauzās iekšā apziņā. kad to atslēdzu, tad nepaspēju atkal laikā ierubīt uz mūka stāstījumu.

tai lekcijā sastapu Marcipānu, nu paziņu tādu, ar kuru runāts reizes trīs varbūt. viņai bija lieks ielūgums uz laikmetīgās dejas izrādi VEF kultūras pilī. rādīja Indras Reinholdes kamerbaletu. gājām kopā vesels bars meiteņu (daudz svešas meitenes mani parasti dara nervozu). nu nekas baigi kruts nebija, likās diezgan banāls, dejotājiem kliboja sinhronitāte, gaismotājs bija vienkārši ārprātīgs, bet kopumā priecājos par to - forši aiziet paskatīties, kauko, kas nav mūsu JRT, forši pabūt VEF kultūras pilī, kur nav būts gadiem un vispār forši tā kauko neplānotu, ar svešiem, bet jaukiem cilvēkiem, padarīt.

gan turp, gan atpakaļ gāju kājām. būtu vispār nenormāli forša un gaisīga (silts vējš tak) pastaiga bijusi, ja ne pa vienai kuļķenei uz katra pleca. viena parastā ar ikdienas lietiņām. otrā 4 kg ābolu, kas palika pāri pēc sezonas pēdējās Melnā piena izrādes un, kurus es rīt grasos izbarot zirglopiņiem. tagad sāp mugura mazliet no staipīšanas.

( bet tā man šodien galvā tikai vadi un debesis )