*

pirmo reizi apzinātu klaustrofobijas (tas ir precīzākais vārds, kas raksturo to, kā jūtos) sajūtu es pieredzēju, kad pirms 10+ gadiem nomaucos ar riteni uz sejas un apdauzīju zobus. tad man bija garš zobārsta vizīšu posms un superīga zobārste, bet es piefiksēju, ka tiklīdz procedūras iet pāri ~40 min, man sākās tāda kā panikas lēkme par iesprostotību tajā stāvoklī. pat, ja nekas nesāp un nav īpaši nepatīkami, gribējās izraut visus pričendāļus no mutes un vienkārši skriet prom. tajā laikā gan es neko nezināju par panikas lēkmēm un tā kā allaž esmu bijusi meistarīga emociju apspiedēja (slikti man, protams), es nekad nekādus publiskus panikas lēkmju ekscesus neesmu izvērtusi.
man vienmēr ir bijušas problēmas ar ilglaicīgām, lēnām, darbībām, kurās kaut kas viens jādara atkārtoti. man vienmēr riebies lasīt ogas, ravēt, nodarboties ar rokdarbiem. man ir vienmēr bijušas problēmas ar lielāka apjoma tekstu rakstīšanu. rakstot maģistru bija pizģec. kad gāju meditācijas kursos un mēģināju mājās meditēt ilgāk, man arī diezko nesanāca. man bija tāpati sajūta, kas pie zobārsta - ka gribas lekt kājās un skriet prom. toreiz man likās, ka tās ir kkādas dusmas. bet tagad es saprotu, ka tā ir tieši tā pati sajūta.
un man vienmēr ir riebies skriet garās distances. skolā pēc normatīviem obligāti bija 1600 metri un reizēm kaut kādi garāki krosi Šmerlī. īsās distances es skrēju ar prieku un man bija vieni no labākajiem rezultātiem klasē. bet tiklīdz tuvojās garo distanču skriešana, es pieliku ievērojamas pūles, lai dabūtu ārsta zīmi, ka varu neskriet.
pagājšvasar man radās sajūta, ka man nāktu par labu skriešana. man likās, ka tāda veida fiziska aktivitāte palīdzēs kaut kā apstrādāt kkādu iekšēji apspiestu enerģiju. es sāku mēģināt skriet, bet man bija problēmas darīt to lēni un ritmiski. tāpēc es pārsvarā skrēju cik varēju ātri un tad kādu gabalu gāju un tad atkal skrēju. jo tā taču ir labāk, nekā nedarīt neko vispār. man likās arī, ka es vienkārši to nevaru fiziski. rudenī/ziemā/pavasarī slinkoju, līdz jūlijā apkārt visi kolēģi skrēja un es saņēmos atsākt. otrajā reizē, pēc kārtīga ieskrējiena jau domās sev teicu - aizskriešu līdz tam kokam un tad pāriešu soļos. tajā brīdī man galvā uzradās jautājums "bet kāpēc?" un es sapratu, ka, ja galva netraucē, kājas var mierīgi skriet - es neļimstu, man nedur sānos, man sirds nekāpj pa muti laukā, man netrūkst elpas, es elpoju dziļi un mierīgi. nafig tad soļot? un es sapratu, ka tā ir tā klaustrofobijas sajūta un lēnais, monotonais ritms, kas manī sēj panikas lēkmju sēklas. tajā brīdī es pieņēmu apzinātu lēmumu samierināties un turpināju skriet. izrādījās, ka man nav vispār nekādu fizisku problēmu noskriet tos 4-5 km bez pāriešanas soļos. šajā brīdī es sapratu arī, ka šī trauksmes/klaustrofobijas sajūta ir pamatā lielākoties visām tām lēnajām, ritmiskajām, monotonajām darbībām, kuras izvairos darīt. jo kaut kādu brīdi darot, pienāk mirklis, kad mani pārņem milzīga un praktiski nekontrolējama vēlme visu nomest/pārstāt un vienkārši iet prom. kaut kādā ziņā tas asociējas arī apdraudētības sajūtu, kur darbības pārtraukšana ir kā pašaizsardzības mehānisms. bet kas ir tas, kas manī rada to apdraudētību?
kopumā šis liekas ļoti interesanti un sarežģīti arī. skriešana man palīdzēja saprast to, kā es patiesībā par to jūtos. tagad es kopumā varu diezgan labi netraucēt ķermenim mierīgi skriet tos 4-5 km un kaut cik turēt prātu samierināšanās stāvoklī. bet atkarībā no konkrētās dienas emocionālā fona, reizēm turpina uzplaiksnīt trauksmes un panikas iedīgļi. ar citām darbībām pagaidām tā baigi vēl nestrādā, bet vismaz es saprotu kas notiek.
interesanti, kur šim aug kājas. bērnībā es skaitījos slinkais, izlutinātais bērns. nebija tā, ka mani spieda stundām ilgi kaut ko darīt. jādara jau bija, bet tā visai normāli, turklāt es vienmēr uzproducēju, ka man nāk palīgā draudzenes/kaimiņmeitenes. un lielumu tāpat izdarīja brālis, mamma un vecvecāki.
bet - kaut kādā ziņā tā klaustrofobijas sajūta man asociējas ar pašām pirmajām bērnības atmiņām. man bija mazāk par gadu. atmiņas nav skaidras, tikai neliels vizuāls uzplaiksnījums un sajūta. es esmu Smiltenē, guļu gultiņā, pār mani ir pārliekušās mamma un vecāmamma un mēģina uzstīvēt to pretīgo bērnu apģērbu, kuram ir ciet piedurknes un bikšu staras. nu pēdas un plaukstas ir iesprostotas. un man tas šausmīgi nepatīk, es pretojos, bet protams nesekmīgi. nezinu vai viss iepriekšminētais ir kaut kā saistīts ar šī bērnības atmiņām vai tomēr nav, bet kaut kāda līdzīga iekšējā sajūta to visu vieno.