Šo derētu ne tikai ierakstīt cibiņā, bet arī pateikt vecvecākiem un noteikti arī audzinātājai :|

(Reply to this) (Thread)

vecvecākiem pēc kāda brīža stīvēšanās arī pateicu, vnk nepatīkami kaut kā, jo no šitādas "pateikšanas" tikai pasliktinās attiecības. Dārziņā es pēc tam pa kluso pārkārtoju mūsu ekspozīciju taisnīgākā kompozīcijā..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vajadzētu tomēr "pārkārtot kompozīciju"(vai vismaz mēģināt to darīt) arī audzinātājas galvā, jo viņa tur strādās vēl ilgi un daudziem bērniem skaidros, kā "ir skaistāk" :|

(Reply to this) (Parent)

Jā, tā ir maucība, ja netiek novērtas paštaisītas lietas. Par "skaistāks" nemazam ij nerunājot. Gan jau, ka bērnudārza audzinātāja pati nav skaistākā šaipus visuma, kas viņai tagad - aiz radiatoriem būtu jāsēž?

(Reply to this) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)

stulbie pieaugušie cilvēki! :(

Jā. Pofig vecvecāki, viņi ir veci pēc definīcijas, bet no audzinātājas gaidītos kāda izpratne par to, cik viegli var izjobt bērna vēlmes censties un pašam radīt (buratino brālīšus).

Vispār jau tehniski, tur visam vajadzētu būt pilnam ar mīļiem, šķībiem zīļvīriņiem (kur mama varbūt palīdzējusi caurumus ar īlenu izbakstīt) un kastaņu sunīšiem, bet nē, skaistums izglābs pasauli —— un, vispār, es tak arī esmu taisījis sīkajam kaut kādus zvērudraņķus dārziņam, kamēr sīkais guļ, eju prom paklusēt.

Jā, šis ir klasisks stāsts. Vienīgi žēl, ka joprojām skolotāji nav apguvuši pamata prasmes.

aga, un tad nāks skola, kurā par zīmēšanu un rokdarbiem vēl atzīmes liks, vot tā būs akadēmiskā reālisma kanona elle.

Man liekas, ka ir labi šādos gadījumos nošķirt "Darbs visai ģimenei" un "Bērna darbs". Nav jau slikti, ka bērns, mamma, tētis, omīte un opis visu vakaru kopīgi ir kaut ko ķibinājuši, bet nu tad tas tā arī jāsauc.
Mazai meitai pēdējais rudens kompozīcijas uzdevums tika nodefinēts kā ģimene palīdz, kas tāds pozitīvs piemērs. Bet ir bijuši visādi projekti, par kuriem skaidrs, ka pirmklasnieks vai otrklasnieks to nespēj izpildīt.

Tas mani arī besī, ka tie "bērnu darbiņi" vairumā gadījumu ir tādi, kur bērns drīkstēja kastaņus tikai pasniegt, ne kaut ko ar tiem darīt.

Mēs vakarvakarā komūnā nejauši apskatījāmies bildes, visi bijām sajūsmā par E. zīļu darinājumiem, baigi rēcīga tā kompene - un dabiska, jā. Visādas diskusijas un fantāzijas raisoša. izdomājām, ka tas droši vien ir saliekamais ratiņkrēsls, piemēram, + vēl visādas versijas. Mēs jau gan laikam neesam "īsti pieaugušie" - mums nav bērnu un joprojām dzīvojam komūnā, neesot pat nekāda veida radinieki, mūsu ta vecumā, haha! Tāpēc lielākajai sabiedrības daļai mūsu spriedums droši vien nešķistu diezko autoritatīvs un respektējams...

Šis man atgādina ainu no paša bērna dienām. Vakarā pirms izstādīšanas cītīgi biju veidojis cilvēkveidīgu būtni, no āboliem un zīlēm, acis un muti iezīmējot ar sērkociņiem. No rīta savienojuma vietas, protams, bija mazliet sašķobījušās un iebrūnējušas, bet ne tik ļoti, lai izsamistu. Ar rūpīgi iepakotu lepnumu devos uz skolu, kur tas tika nodots, lai izstādītu.
Ieejot zālē, acīm nepacietīgi meklēju, kur tad nostājies mans rudens vīrs, līdz beidzot to ieraudzīju - sāniski aizbāztu aiz perfekti izgrebta dārzeņu čigāna ar kabača torsu, zirņu seju, zāļu cepuri un burkānu akordeonu. Bet mans autentiskais rudens vīrs no šādas attieksmes bija sašķiebies vēl vairāk. Paldies, ka ļāvāt man par to parunāt :)

Bet vispār, situācija ierakstā atklāj interesantu sociālo dinamiku, kurā bērna tieksme izzināt, saprast un integrēt sabiedrisko uzbūvi tiek piesaistīta kaut kādām skaistuma kategorijām, turklāt visnotaļ skaidri iezīmējot disfunkcionalitātes estētiskos aspektus.

(Reply to this) (Thread)

izsaku līdzjūtību bērnības silktas pieredzes sakarā.
bet par pārējo jā, mums te pēdējā laikā vnk ir interese par invalīdiem (saistībā ar bērniem interesanto invalīdu placīti ar drošībjostu un mirgojošo pogu autobusos un pāris keisiem, kad tas tika izmantots dzīvajā) un punduriem (arī kkā gana daudz sastapti un bērnam ir ļoti interesanti)...

(Reply to this) (Parent)