Šis man atgādina ainu no paša bērna dienām. Vakarā pirms izstādīšanas cītīgi biju veidojis cilvēkveidīgu būtni, no āboliem un zīlēm, acis un muti iezīmējot ar sērkociņiem. No rīta savienojuma vietas, protams, bija mazliet sašķobījušās un iebrūnējušas, bet ne tik ļoti, lai izsamistu. Ar rūpīgi iepakotu lepnumu devos uz skolu, kur tas tika nodots, lai izstādītu.
Ieejot zālē, acīm nepacietīgi meklēju, kur tad nostājies mans rudens vīrs, līdz beidzot to ieraudzīju - sāniski aizbāztu aiz perfekti izgrebta dārzeņu čigāna ar kabača torsu, zirņu seju, zāļu cepuri un burkānu akordeonu. Bet mans autentiskais rudens vīrs no šādas attieksmes bija sašķiebies vēl vairāk. Paldies, ka ļāvāt man par to parunāt :)

Bet vispār, situācija ierakstā atklāj interesantu sociālo dinamiku, kurā bērna tieksme izzināt, saprast un integrēt sabiedrisko uzbūvi tiek piesaistīta kaut kādām skaistuma kategorijām, turklāt visnotaļ skaidri iezīmējot disfunkcionalitātes estētiskos aspektus.

(Reply to this) (Thread)

izsaku līdzjūtību bērnības silktas pieredzes sakarā.
bet par pārējo jā, mums te pēdējā laikā vnk ir interese par invalīdiem (saistībā ar bērniem interesanto invalīdu placīti ar drošībjostu un mirgojošo pogu autobusos un pāris keisiem, kad tas tika izmantots dzīvajā) un punduriem (arī kkā gana daudz sastapti un bērnam ir ļoti interesanti)...

(Reply to this) (Parent)