|
Sep. 28th, 2011|08:37 am |
|
No rīta man pārsteigumu sagādāja vecvecāki, kuri nespēja no sevis izmocīt smaidu vai vismaz notušēt vilšanos, kad palepojos ar E veikumu "rudens velšu" skatei. Viņi teica, lai labāk izstādam to ogotāju pie zīļu būdas, nevis šito. Diemžēl tāpat izdarījās arī bērnudārza audzinātāja, kad prezentēju mūsu dēlīti ar uz tā esošo zīļuku, viņa to iekārtoja tā, ka nav redzams un uzmanības centrā ir līdzpaņemtā zīļu būda, jo "tā ir skaistāk". Nu, tā jocīgi ap dūšu, ņemot vērā, cik ļoti vakar E pārdzīvoja, ka nemāk no tām zīlēm ratiņkrēslu uztaisīt un tā... man jau šķiet, ka svarīgi ir priecāties par to, ko bērns pats uztaisa, jo es nedomāju, ka, piemēram, 3 gadīgs bērns ir griezis to kabača armādas kuģi ar rokaja galiem un simteriski savienotām kļavlapu burām - labākajā gadījumā to ir taisījusi ģimene kopā, reālā - mamma un bērns tikmēr skatās TV. Un vispār, ko nozīmē "skaistāks", es atvainojos, bet tas namiņš ir žalkoje podobije na reaļizm, nekā pārāk skaista tur nav, kamēr bērna darinājums, pat, ja nav "skaists" pēc akadēmiskā reālisma kanona un ar neordinātu tēmu, tad ir PAŠA IZDOMATS un TAISĪTS, kas man visā šajā pasākumā šķiet vissvarīgākais. un nobāzt to stūrī čuķ ne aiz radiatoriem (vispār man šķiet, ka izlika tikai tāpēc, ka es biju klāt, gan jau vēlāk noņems nost...) ir kaut kā nejauki pret bērnu. |
|