Kõz, van vēj or anezēr
Man ir lieliskākie draudziņi pasaulē. Viņi man piezvana, pašā darba juceklī, piezvana un paziņo, ka patlaban vāļājoties gultā un dzerot šampi, essaku, man prieks, tātat, bet man jāstrādā, viņi saka, betfjokla, tev arī jānāk šite, arī pie mums, essaku, nevaru, manis te (darbā) jau vakar nebija, viņi saka- davvāāāj, es saku, labi, visu apdraīršu, nākšu. Cenšos, tātat, apdarīt, visa piere aukstā rasā, pēc pusstundas, zvana akal, no visiem ta numuriem, mobilka tik vibrē pa galdu, es neceļu, domāju, nu līf mī alõn, ka neesmu nekā padarījse. Daru, daru tāda, pēkšņi bosa  māsa, ja, tā, kas puspriekšniece, dod man savu telefonu, nuto, stacjonāro un saka, nezinu, kāpēc pie manis, bet te tevi prasa, paceļu, atur, atskan :"Labdēēēn, vai mārketinga daļa?! .... Hihihi...Esam tagad restorānā, nāc pusdienās" un tāds korīts smieku fõnā, uz ko, neattapīgi, vaidzēj jau tēlot solīdo sarunu, apsmējos un noķērcos :"Ķēms tu tāds!"