Jehuvs turpina postīt likteņus
Un tātad, piektdien biju iebraukusi savā sargpostenī beidzot, tā teikt, izgulēties (man tak tie septiņrīta urbēji miera nedod), aizvilkti aizkari un svētlaimība un nevienas pašas slīpmašīnas, atvieglotā zemapziņa sāka klīst dažādus intrasantus ceļus, piemēram, uz balli, kur, protams, viens mans brūgāns, visi valsē tādi smõkingos un kleitēs,  tessera ar ieradusies, viscaur mellā atlasā, ar kaukādu sistēmai pieslēgtu vecenīti zem rokas. Nu, vārdsakot, valsēt ta valsēt un nearvienu citu kā ar to brūgānu, un tas brūgāns, saproties, skatās ar tām visām divām savām kapā dzenošajām acēm un saka:" Es tev vislaik gribēju pateikt...", fjokla, protams, visa tāda ieinteresēta, sak, nunu, abļa, tanī brīdī pienāk tessera, visa tāda daiļā tumsas pavēlniece, uzsit šim uz pleca un saka :"Tagad tava kārta čurināt õmi!", nu šis kā zaldātiņš, vārdsakot, atklanās, eleganti pajem õmi zem rokas, pamet mani dejzālei pa vidu un aiziet šo čurināt. Nuesdomāju, nekas, brālit, cik nu ilgi čurināsi, kādreiz tak iznāksi ārje, nuneko, stāvu un gaidu, pēkšņi :"BĻEM-BĻEM,-BZZZZ" zvans pie durvīm, meimuri meimuri, kājas vilkdama pieklumburoju, a tur- jehuv bābs, ar bibliām padusē, smaida tādas caur duru stiklu kā jobanas saulītes.
Jā, man bija sagatavots slotaskāts un mātes leksikõns, es šos karauļila  veselu nedēļu, tak šitanī reizē dabūju tik skumji atšļukt sõfā un vāri, bet tā lai blakus istaba dzirdētu, nokliegties :"Dieva nav, un desu, arī nav!" Nē, jejbogu, es gandrīz apraudājos.