Kā ir, kad rūķīši neatnes
Vot,dirsastādas, pills augšstāvs dažādu izmēru babuļiem, a neviena nav spējīga novilkties pie sisadmina, palūgti, lai vendena pudeli uzceļ. Tas tākā tāds, gaisā ierakstīts pienākums, spešalī fõr mī:
Reizi nedēļā notiek tā:
/šļop, šļop, šļop, grūtsirdīgs nokāpiens sisīšu pazemē, kur šams sēd, viss tāds ciparos uz aizjemts un spaida kaukādas pogas nepārtraukti/
-Tuktuk
-Čaukāietkodari?! Zinkasira? /koķets žests/ . Mums nava ko dzerti /vēl viens tādspats/ vai tu, lūdzu, nebūtu tik laipns../izklupiens/ vaij, paldies/ kniksis/!

Un ta viš nāk līdzi, viss tāds negribīgs, bet lepns.

„Kas es jumste, kalps bez algas?! Tas nevar būt nekad, jo tas nevar būt nekad, ka sisadminam vēl ko lūgšu! Peitje, vārdsakot, iz pod krana, duri!” tā es pirms divām nedēļām nodomāju un pieteicu streiku.
Kopš tā laika mūsu stāva babuļi vairākas reizes dienā kāpj uz pirmo stāvu, lai satecinātu glāzē ūdeni un ta, trīcošām kājām, svemptos apakaļās pa stāvām kāpnēm, bet, tepatās, pavai-pavei, pavisam blakus, mūsu stāva konferenčzālē aizvien kā mēms pārmetums slienas venden statīvs, ar visu krānu, atļaušos atzīmēt, tukšs pavisam tāds un vientuļš bez savas burkas...Prikiņķe, a ja viņam uzliktu to burku, ta būtu ko dzerti, šitepatās, ae?! Vot, kļova, būtu, ne? Prikiņķe,a?!

Kā jau teicu, dirsastādas!