jā, man ar laikam nebij trauma no viņu šķiršanās, galīgi neko sliktu neatceros. trauma bij tad viņi bija kopā un plēsās. un vēlāk, kad strīdējās par alimentiem. bet šķiršanās man manos septiņos gados likās pilnīgi pareizi un pieņemami :)

(Reply to this) (Thread)

trauma bij Kad

(Reply to this) (Parent)

same here, tikai manējie joprojām nav izšķīrušies. un es jau tādā saprātīgākā (skolas laika) bērnībā ļoti gribēju, lai mamma iet prom un iemācās būt laimīga.

(Reply to this) (Parent)

man nelikās pieņemami, ka sencis ņēma mani līdzi spiegošanas gājienā pie mammas uz darbu, lai redzētu, vai viņai nav afēra ar priekšnieku, nē, t.i., toreiz man tas likās ōsam "ō, tumšā naktē tēlojam detektīvus!" tagad saprotu, ka "daddy, that was a parenting fail"

a šķiršanās vispār nevienā acī (septiņi gadi, high five). un pat nepietrūka pēc tam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un ta vēl mans sencis pamanījās nolikt karoti. tas, kas man nepatika bija, ka neviens man nepateica to, bet citādi. varbūt, ja abi vecāki prom un tu paliec viens pats un nabags, vot, tas varētu būt diezgan nepatīkami, bet tāpēc jau laikam viņi mums ir doti divi. you know - just in case.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, ja šķiras un ir bērni, ir ļoti svarīgi turpmāk saglabāt normālas, ja ne draudzīgas attiecības. bet no šitādiem visādiem savstarpēji atriebīgiem gājieniem bērni varētu ciest gan, par sevi saku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vismaz tu redzi, kā nav labi.
nesaprotu, kāpēc psihdakteri saka, ka vecāku attiecību modeli bērni uzņem sevī kā pareizo. kādas ripas viņi lieto?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, fakts, ka cilvēks ir uzaudzis sķirtā ģimenē, viņiem ļoti atvieglo darbu– ar to taču var izskaidrot pilnīgi visas cilvēka problēmas!

(Reply to this) (Parent)

Man arī vecāku šķiršanās nebija trauma. Daudz sliktāk bija kašķi pirms šķiršanās.

(Reply to this)

mani vecāki joprojām ir kopā un laimīgi (tfu tfu tfu), bet es lieliski saprotu tos, kuri priecājas, kad vecāki izšķiras (kā jau te augstāk minēja). Grūtāk laikam ir tad, kad liekas, ka viss ir skaisti-brīnumjauki, bet vienā jaukā dienā tētis (parasti tie ir tēvi) atnāk uz mājām un pasaka mammai, ka ies pie citas tantes. vot tad gan var sākties problēmas un grūta bērnība.

(Reply to this) (Thread)

ā un jā, mana bērnība nebija grūta, ja atskaita pamatskolas gadus, kad nebiju no populārajām meitenēm klasē. taču kopumā tā bija laba pieredze kā izdzīvot un kā iemācīties nevērtēt cilvēkus pēc ārējā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, ir veselīgi nebūt krutākajām, jo krutums sevi izsmeļ, a ja tu neesi nekas īpašs, pēc tam vari celties :))

(Reply to this) (Parent)

apsmiešana skolā bija diezgan liela trauma, jāatzīst.
vienmēr jau liekas, ka tas tak sen, ka nu jau vairs mani tas neskar - bullshit.

tie vārdi paliek tavā galvā vienmēr.

(Reply to this) (Thread)

nu, jautājums, protams, par ko apsmej un ko tu pēc tam dari saistībā ar to visu. man vislaik teica, ka es saku "kakis", tāpēc tagad es divreiz pārbaudu, vai ir uzrakstījies ar mīksitnājuma zīmi :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, man, pateicoties klasesbiedru 7 gadus ilgajiem pūliņiem, nav iespējams atbrīvoties no apziņas, ka esmu par resnu (arī tai brīdī, kad svēru 53 kg).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, nujā, tas arī :) bet uz pozitīvās nots, tas liek vairāk rūpēties par sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu jā, varbūt. tikai tās rūpes par sevi parasti pārvēršas slimīgā apsēstībā, kad nekad nekas nav gana.

bet nu labi, esmu norijusi to rūgtuma krupi pret saviem klases biedriem, kuri, paši varbū to pat neapzinoties, man uz dzīvi ir sapisuši smadzenes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

krupi jau var arī norīt, bet aizmirst to glumo, pretīgo sajūtu gan ne. jā, varbūt citiem kādreiz ir gana, mums nebūs. you just have to accept that. un tad arī sāksi piefiksēt, ka dažreiz ir gana :)

(Reply to this) (Parent)