apsmiešana skolā bija diezgan liela trauma, jāatzīst.
vienmēr jau liekas, ka tas tak sen, ka nu jau vairs mani tas neskar - bullshit.

tie vārdi paliek tavā galvā vienmēr.

(Reply to this) (Thread)

nu, jautājums, protams, par ko apsmej un ko tu pēc tam dari saistībā ar to visu. man vislaik teica, ka es saku "kakis", tāpēc tagad es divreiz pārbaudu, vai ir uzrakstījies ar mīksitnājuma zīmi :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, man, pateicoties klasesbiedru 7 gadus ilgajiem pūliņiem, nav iespējams atbrīvoties no apziņas, ka esmu par resnu (arī tai brīdī, kad svēru 53 kg).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, nujā, tas arī :) bet uz pozitīvās nots, tas liek vairāk rūpēties par sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu jā, varbūt. tikai tās rūpes par sevi parasti pārvēršas slimīgā apsēstībā, kad nekad nekas nav gana.

bet nu labi, esmu norijusi to rūgtuma krupi pret saviem klases biedriem, kuri, paši varbū to pat neapzinoties, man uz dzīvi ir sapisuši smadzenes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

krupi jau var arī norīt, bet aizmirst to glumo, pretīgo sajūtu gan ne. jā, varbūt citiem kādreiz ir gana, mums nebūs. you just have to accept that. un tad arī sāksi piefiksēt, ka dažreiz ir gana :)

(Reply to this) (Parent)