|
Augusts 11., 2012
11:51 gribēju pajautāt, kas skaitās nelaimīga bērnība, bet tad noteikti atrastos kāds, kas teiktu, - tas ir tad, kad tevi klapē katru dienu un ēdina reizi nedēļā. nu, no sērijas, ja. bet ja tīri par emocionālo plānu. vai morālo. tur, nomirst vecāki, skolā tevi apceļ, tur vēl kaut kādas traumatiskas pieredzes, vot, nezinu, dzīvo pie audžuvecākiem vai patversmē, ja, ā, un vēl tipiskais, ka vecāki šķiras, šito nekad neesmu sapratusi, kas tur par traumu var būt, lai piedod man tie, kam tā bijusi trauma, nedomāju neko ļaunu, mani vienkārši interesē - kāpēc tā bija trauma un kas tajā laikā notika viņu smadzenēs? vot, kaķis man nomira, tā bija trauma, piepiņķšķēju vismaz pāris kabatlakatiņus, ij ieēst nevarēju (dažas stundas), un vispār zvērējos nekad vairs neņemt nevienu kustoni mājā (pēc diviem mēnešiem parādījās šitais zvērs, un tas bija 2000. gada sākums; jēzu, gadi skrien kā stirnas, divpadsmit gadi, pa kuru laiku?!).
|
Comments:
jā, man ar laikam nebij trauma no viņu šķiršanās, galīgi neko sliktu neatceros. trauma bij tad viņi bija kopā un plēsās. un vēlāk, kad strīdējās par alimentiem. bet šķiršanās man manos septiņos gados likās pilnīgi pareizi un pieņemami :)
From: | zirka |
Date: | 11. Augusts 2012 - 12:30 |
---|
| | | (Link) |
|
same here, tikai manējie joprojām nav izšķīrušies. un es jau tādā saprātīgākā (skolas laika) bērnībā ļoti gribēju, lai mamma iet prom un iemācās būt laimīga.
| From: | f |
Date: | 11. Augusts 2012 - 12:31 |
---|
| | | (Link) |
|
man nelikās pieņemami, ka sencis ņēma mani līdzi spiegošanas gājienā pie mammas uz darbu, lai redzētu, vai viņai nav afēra ar priekšnieku, nē, t.i., toreiz man tas likās ōsam "ō, tumšā naktē tēlojam detektīvus!" tagad saprotu, ka "daddy, that was a parenting fail"
a šķiršanās vispār nevienā acī (septiņi gadi, high five). un pat nepietrūka pēc tam.
| From: | f |
Date: | 11. Augusts 2012 - 12:37 |
---|
| | | (Link) |
|
un ta vēl mans sencis pamanījās nolikt karoti. tas, kas man nepatika bija, ka neviens man nepateica to, bet citādi. varbūt, ja abi vecāki prom un tu paliec viens pats un nabags, vot, tas varētu būt diezgan nepatīkami, bet tāpēc jau laikam viņi mums ir doti divi. you know - just in case.
man liekas, ja šķiras un ir bērni, ir ļoti svarīgi turpmāk saglabāt normālas, ja ne draudzīgas attiecības. bet no šitādiem visādiem savstarpēji atriebīgiem gājieniem bērni varētu ciest gan, par sevi saku.
| From: | f |
Date: | 11. Augusts 2012 - 12:50 |
---|
| | | (Link) |
|
bet vismaz tu redzi, kā nav labi. nesaprotu, kāpēc psihdakteri saka, ka vecāku attiecību modeli bērni uzņem sevī kā pareizo. kādas ripas viņi lieto?
man liekas, fakts, ka cilvēks ir uzaudzis sķirtā ģimenē, viņiem ļoti atvieglo darbu– ar to taču var izskaidrot pilnīgi visas cilvēka problēmas!
| From: | krii |
Date: | 11. Augusts 2012 - 12:39 |
---|
| | | (Link) |
|
Man arī vecāku šķiršanās nebija trauma. Daudz sliktāk bija kašķi pirms šķiršanās.
mani vecāki joprojām ir kopā un laimīgi (tfu tfu tfu), bet es lieliski saprotu tos, kuri priecājas, kad vecāki izšķiras (kā jau te augstāk minēja). Grūtāk laikam ir tad, kad liekas, ka viss ir skaisti-brīnumjauki, bet vienā jaukā dienā tētis (parasti tie ir tēvi) atnāk uz mājām un pasaka mammai, ka ies pie citas tantes. vot tad gan var sākties problēmas un grūta bērnība.
ā un jā, mana bērnība nebija grūta, ja atskaita pamatskolas gadus, kad nebiju no populārajām meitenēm klasē. taču kopumā tā bija laba pieredze kā izdzīvot un kā iemācīties nevērtēt cilvēkus pēc ārējā.
| From: | f |
Date: | 12. Augusts 2012 - 14:34 |
---|
| | | (Link) |
|
man liekas, ir veselīgi nebūt krutākajām, jo krutums sevi izsmeļ, a ja tu neesi nekas īpašs, pēc tam vari celties :))
apsmiešana skolā bija diezgan liela trauma, jāatzīst. vienmēr jau liekas, ka tas tak sen, ka nu jau vairs mani tas neskar - bullshit.
tie vārdi paliek tavā galvā vienmēr.
| From: | f |
Date: | 12. Augusts 2012 - 14:33 |
---|
| | | (Link) |
|
nu, jautājums, protams, par ko apsmej un ko tu pēc tam dari saistībā ar to visu. man vislaik teica, ka es saku "kakis", tāpēc tagad es divreiz pārbaudu, vai ir uzrakstījies ar mīksitnājuma zīmi :))
nu, man, pateicoties klasesbiedru 7 gadus ilgajiem pūliņiem, nav iespējams atbrīvoties no apziņas, ka esmu par resnu (arī tai brīdī, kad svēru 53 kg).
| From: | f |
Date: | 13. Augusts 2012 - 09:18 |
---|
| | | (Link) |
|
ā, nujā, tas arī :) bet uz pozitīvās nots, tas liek vairāk rūpēties par sevi.
nu jā, varbūt. tikai tās rūpes par sevi parasti pārvēršas slimīgā apsēstībā, kad nekad nekas nav gana.
bet nu labi, esmu norijusi to rūgtuma krupi pret saviem klases biedriem, kuri, paši varbū to pat neapzinoties, man uz dzīvi ir sapisuši smadzenes.
| From: | f |
Date: | 13. Augusts 2012 - 10:53 |
---|
| | | (Link) |
|
krupi jau var arī norīt, bet aizmirst to glumo, pretīgo sajūtu gan ne. jā, varbūt citiem kādreiz ir gana, mums nebūs. you just have to accept that. un tad arī sāksi piefiksēt, ka dažreiz ir gana :) |
|