jā, man ar laikam nebij trauma no viņu šķiršanās, galīgi neko sliktu neatceros. trauma bij tad viņi bija kopā un plēsās. un vēlāk, kad strīdējās par alimentiem. bet šķiršanās man manos septiņos gados likās pilnīgi pareizi un pieņemami :)

(Reply to this) (Thread)

trauma bij Kad

(Reply to this) (Parent)

same here, tikai manējie joprojām nav izšķīrušies. un es jau tādā saprātīgākā (skolas laika) bērnībā ļoti gribēju, lai mamma iet prom un iemācās būt laimīga.

(Reply to this) (Parent)

man nelikās pieņemami, ka sencis ņēma mani līdzi spiegošanas gājienā pie mammas uz darbu, lai redzētu, vai viņai nav afēra ar priekšnieku, nē, t.i., toreiz man tas likās ōsam "ō, tumšā naktē tēlojam detektīvus!" tagad saprotu, ka "daddy, that was a parenting fail"

a šķiršanās vispār nevienā acī (septiņi gadi, high five). un pat nepietrūka pēc tam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un ta vēl mans sencis pamanījās nolikt karoti. tas, kas man nepatika bija, ka neviens man nepateica to, bet citādi. varbūt, ja abi vecāki prom un tu paliec viens pats un nabags, vot, tas varētu būt diezgan nepatīkami, bet tāpēc jau laikam viņi mums ir doti divi. you know - just in case.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, ja šķiras un ir bērni, ir ļoti svarīgi turpmāk saglabāt normālas, ja ne draudzīgas attiecības. bet no šitādiem visādiem savstarpēji atriebīgiem gājieniem bērni varētu ciest gan, par sevi saku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vismaz tu redzi, kā nav labi.
nesaprotu, kāpēc psihdakteri saka, ka vecāku attiecību modeli bērni uzņem sevī kā pareizo. kādas ripas viņi lieto?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man liekas, fakts, ka cilvēks ir uzaudzis sķirtā ģimenē, viņiem ļoti atvieglo darbu– ar to taču var izskaidrot pilnīgi visas cilvēka problēmas!

(Reply to this) (Parent)