uz nesaistītas nots - nesaprotu, kas notiek ar meitenēm soctīklos? kā liek kaut kādu bildi no semināra, no tikšanās, no kādas kopā sanākšanas ar citām meitenēm, tā uzreiz postē, kādas visas satiktās ir (citēju) viedas, dievietes u.c., kas tagad man ir jau izkritis no prāta, bet nu tik pārspīlēti. visas superbrīnišķīgineatkārtojamas, atdos tūlīt savu dzīvību par viņām un whatnot.  tu vienkārši noklausījies semināru, biji uz grāmatu klubiņu vai uzliki nagus. saprotu, ka gribas paslavēt, bet nu tad vismaz kaut kā, lai būtu ticība tam, ko saki.

kā arī tracina, ka problēmas sauc par izaicinājumiem.

visums mani vakar mēģināja ja ne nogalēt, tad vismaz sakropļot.

vispirms es nepamanīju pakāpienu un tā izlocīju potīti, ka domāju - kirdik potītei. brīnumainā kārtā - bez sekām.

tad mājās asaka no kūpinātās zivs iesprūda un likās, ka iedūrās kaut kur pie rīkles. abi ar sīko nobijāmies. mēģināju ar maizes gabaliņu to iekustināt, bet bez panākumiem, un domāju, ko vispār tādā situācijā darīt? tad man sāka slāpt, padzēros minerāli, asaka mierīgi noskalojās lejā.

vai arī - vispirms mēģināja sakropļot, un pēc tam - nogalēt.

nopirku rozes grāmatnīcā "piecu minūšu pasaciņas miedziņam". 

grāmata sola latviešu tautas pasakas par lielībnieci mušu, trešo tēva dēlu muļķīti ar viņa balto zirgu, kā arī par zalkti un viņa līgavu.

kādam vajadzētu aizliegt tiem latviešu tautas pasaku rakstītājiem ostīt līmi un ņemt vārdus no izmirstošo vārdu vārdnīcas. tur vispār iztrūkst veseli paragrāfi. stāstījuma plūdenums - kas tas tāds? to nevar izstāstīt, tas ir jāredz paša acīm.

un varat neteikt, ka izņemts ārpus konteksta, - tur visa pasaka izņemta ārpus konteksta.

worst book ever!

sestdienas rītā dabūju alerģisku reakciju no rimčika mazā arbūza. pārējiem ēdājiem nekas, tikai man puse sejas izmetās kodīgos pleķos. paldies dieviem, mājās mētājās zyrtec no laikiem, kad alerģiska reakcija (iespējams, no arbūziem) bija atvasei. pietika tieši divām devām un palika maza pilīte, kas nederēs nekam.

protams, tieši tajā dienā bija jābrauc ciemos uz lielu jubileju, kur kaudze radinieku un pusradinieku sabraukuši. 

sūdzos par neražu ar arbūzu, pie sevis priecājoties, ka nu jau gandrīz neko nevar redzēt, kā viena pusradiniece atbalstoši saka: "jā, tiešām, tev visa seja pleķos!" thanks for nothing.

bērns atradis veidu, kā mums kopā pavadīt quality time - gatavot ēst. es jau aizmirsu, ka viņš iet uz montesori pavāru nodarbībām, un ir jau gluži atbildīgi iemācījies apieties ar virtuves instrumentiem. bet vispār, protams, welcomēta, mom guilt, sen tevis nebija. 

pavasaris klāt, un kurpju nav.

man liekas, šī problēma bija jau pagājšgad.

visciešamāko auto atskaiti dabūju nevis no carvertical (come on, 30 eur par kaķi maisā? roka necēlās), bet no autodna.lv par 16 eur, un visšvakāko no saita, kas solīja bezmaksas atskaiti, bet patiesībā prasīja 9 eur. par 16 eur es uzzināju, ka noskatītā mašīna bijusi sista, no slovākijas atvesta uz latviju, apkopes gājusi igaunijā un tehnisko skati latvijā, un nobraukusi ap 20 000 km gadā, par ko mums izvērsās diskusija , vai tas ir daudz, vai tas ir maz un es tā kā sliecos uz to, ka drīzāk uz "daudz" pusi. es pat spriežu ne pēc sevis, jo es vispār nobraucu tikai 4 000 km gadā (ko es plānoju labot, kad būs normāls auto, par kura spējām no neskaidrības neraustīsies plakstiņš), bet kaut kā man stāv galvā, ka gadā 10 000 ir vidēji/normāli/pieņemami.

otrs aspekts mašīnu izvēlē, nezinu, kā jums tur, rīgā un citās pilsētās, bet ar parastajām vieglajām mašīnām braukt, kas nav augstāk no zemes, ar mūsu (ar "mūsu" es domāju visur kur latvijā) ceļu kvalitāti, tas ir baigais risks. mūsu mazciemā vispār. pilsēta it kā. ceļu remonti visu laiku, viss tiek atjaunots, un tādas bedres! lūk, nesen braucu 46 km pa ceļu aizkraukle - jēkabpils (ne A6)  remonts tur bija diezgan sen, un ceļš ideāli gluds bez bedrēm un bez ielāpiem. pilsētā - katru pāris gadus kāda ceļa posma remonts, un bedres un ielāpi - anarhijas vai arī absolūtas nekompetences uzvaras gājiens.

pasakainas antīkās pasaules stila kleitas.

ak dievi, bet tās cenas, tās cenas!

gaiši, gaiši pelēks lamināts un istaba izskatās kā no citas mājas. sienas, griesti, viss saskan, bet koka durvis un durvju rāmis ir izteikti siltā tonī un nepieskaņojas.

durvis mainīt negribētos - glītas un pamatīgas.

nez vai varētu nolakot vai nokrāsot ar kaut ko, lai mainītu toni?

es parasti esmu redzējusi ar nepiemērotām krāsām krāsotu koku, kas pēc tam nekad neizskatās labi, tas izskatās tikai nokrāsots, bet jābūt taču arī labajiem piemēriem?

zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums. 

bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties.

holy jesus christ on ecstasy -

nokavēju savas cibas 20 gadu jubileju!

dīvaini, ka tad, kad man bija atvaļinājums, man principā vispār neko nebija iedvesmas darīt. ja nebūtu aizbraukusi vienu dienu satikties ar shelly, tad varētu teikt, ka "vispār neko" bija tieši tas, ko darīju. bet ne ar tādu prieku, kā varbūt domā dārgais lasītājs. uz vecumu esmu sākusi rast prieku darbīgumā, un šis amēbas stāvoklis mani diez ko nepacilāja. bet atvaļinājums beidzās un es pamodos visnotaļ enerģiska. un ar idejām. es ceru, katrs atvaļinājums tagad nebūs tāds?!

@mans_kosmetologs (or smth) ielicis video, kā špricē botoksu starp uzacīm un aprakstā kaut kas tāds: "ārstniecības persona tāda un tāda veic visprofesionālākās botulīntoksīna injekcijas bla bla bla". 

negribēju noturēties un intereses pēc iekomentēju, ka "laikam nezini, ka b. injekcijas var veikt tikai ārsts. ārstniecības persona nav ārsts." (or smth).

posta vairs nav.

tad es noskatīju šādu te dekoratīvu stieni, bet tas, izrādās, vairs nav pieejams:

tagad gan par visiem skaistumiem mājās laikam priecāšos tikai es pati vai arī ļoti limitēts cilvēku (bērnu) skaits, jo pēdējā ciemošanās mani ir pārvērtusi par īgno tanti. nezinu, kā lai cienījami nomazgā sienas tur, kur bērni skrienot ar saviem mazajiem, speķainajiem pirkstiņiem ir skārušies klāt (viscaur un vēl mazliet). manējais ta jau no toddlerības izaudzināts, ka jāturas pie margām, kāpjot pa trepēm, nevis pie sienām, bet te es to pat neiedomājos pateikt, un rezultātā es nemaz vairs negribu nevienu aicināt. trīs bērni vienlaicīgi ir mans limits. no kuriem viens neskraida augšā lejā.

krāsnī cepti kartupeļi, tomāti un brokoļi ar atkaulotiem cāļa šķiņķiem (jo nav laša).

kā zināms, esmu sajūsmā par internetā publicētajām receptēm, kur tev pašam jāzīlē, kas ir kas un cik daudz jāliek. tomēr nez kāpēc nevaru atmest šo vilkmi gatavot ēst. lai arī man ir zināma problēma gatavot visu vienā porcijā.

anyways, šī sieviete apgalvo, ka vajag to visu samest (vienlaicīgi!) traukā, likt cepeškrāsnī uz 400 F un pēc 15 minūtēm viss būšot gatavs, un pat apaļie tomātiņi nebūšot pārsprāguši un kļuvuši par purē.

es tomēr neriskēšu visu tā cept (varbūt ar jaunajiem kartupeļiem citādi, es neesmu nekāds eksperts, un varbūt cepammaisā viss notiek ilgāk, nekā, ja pārklāj trauku ar foliju, viss var būt), lai arī esmu burta kalps un uzskatu, ka instrukcijas ir jālasa.

veiksmes man!

p.s. ikea virtuves plānošana tomēr ir pilns serviss - ja vien esi samērījis virtuvi, tad viņu konsultants pavisam žigli samet programmiņā mēbeles, tehniku, gaismas, parāda dzīvajā un iedod izveidoto projektu saglabāšanai un visu detaļu izdruku. 45 minūtes, un lieliski. palīdz, ja ir ideja par to, kā vēlies visu redzēt.

man ir tāds ieradums - kad ar kādu aci pret aci runāju, manas acis skraida pa šī cilvēka seju un veic izpēti, un es redzu, kā nokustas viens vaibsts, kā otrs, kā uzacs, kā plakstiņi, un tad tālāk, un vēroju, un es nevaru to apturēt. es to zinu un jūtu, bet nevaru izdomāt, kur piesiet acis, kur apstāties. domāju, nez kā tas izskatās otram cilvēkam - zīlītes jau laikam arī iet uz riņķi.

ir parocīgi, ja nav jāskatās sejā. bet nav tik interesanti.

dažkārt man ir tāds: "o, man vajag šito!"

un tāds bija vakar, ejot pēc skropstu tušas un pa ceļam ieraugot lūpu krāsas. wicked 50, she said. alrighty then.

izmēģināju, izskatījās labi, man patika, tāda ne pārāk spilgta, bet izdarīja savu darbu vairāk nekā labi - sejā parādījās krāsas akcents. veni, vidi, vici. pērku.

atnāku mājās, atveru vaļā, uzkrāsoju un!

izrādās, ka tas nolādētais testeris taču ir pavisam izkrāsots un ir tikai blāva atblāzma no tā, kā tā krāsa patiesībā izskatās. kādam vajadzētu iet un izmest viņu miskastē, no kuras neviens to vairs nevar izvilkt. patiesībā esmu nopirkusi ļoti tumši sarkanu lūpukrāsu.  

piedevām supernoturīgu tur, kur nevajag.

nez vai viņu šim autordarbam iedvesmoja kāds uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts?

the gentlemen (2024).

pirms tam: the gentlemen (2019).

also, pirmā loma, kur theo james izskatās labi.

mēģinu sarakstīties ar vienu interneta veikalu, lai noskaidrotu skapīšu dziļumu.

diemžēl, lai arī viņi raksta latviski, es neko nesaprotu.

viņi raksta, ka skapīša dziļums ir 47 cm, bet ja uzliek galda virsmu 60 cm, tad dziļums ir 60 cm, un visi skapīši stāv no sienas.

tad es viņiem prasu, vai man ielīdīs tādā skapītī trauku mašīna, ja tai dziļums ir 55 cm.

viņi saka, ka ielīdīs. un ja skapītis būs 60 cm, tad nenoklās fasādi.

karoče, man liekas, ka šitie raksta tos matemātikas uzdevumus no sērijas, ilzītei bija divi āboli, pēterītim trīs citroni, ar kādu ātrumu brauc autobuss?

jo man izklausās, ka trauķene būs par kādiem 7 cm ārā no skapīša.

nēn, ielīst jau būs ielīdusi, tas gan.

tie ir kaut kādi šauri skapīši, vai arī tas ir normāli?

pēc lieldienām atvaļinājums 11 dienas. ko gan es iesākšu ar tādu laimi?

zomg, varbūt aiziešu uz dune II?

es te kaut kad skatījos atkal interstellar, un tur, izrādās, ir timote...ijs šalamē..js (vai kāds jau reiz pateiks, kā tad viņu pareizi sauc; ne vārdu saprast, ne uzvārdu), makonahija pusaudžu dēla lomā.

apsveicu sevi ar februāra beigšanos. veselas 29 dienas, kuras es pati sev brīvprātīgi izdomāju padarīt par mocībām. 

viss gan vēl nav galā, un neteikšu, ka uz beigām palika vieglākais, bet mazākais točna, jo palicis 10%.

diemžēl nez vai es šodien vēl spēšu kaut ko jēdzīgu izdarīt, esmu izsmelta. man vajadzēja runāt pusotru stundu no vietas!

tā kā es te skatījos angel (dēļ briesmīgajiem laikiem es to televīzijā nekad nevarēju noķert), tad redzēju arī bafiju, un parādījās viņa tur fantastiskā plānā džemperī. ja seriāls būtu tagad iznācis, mēs ne tikai zinātu, kas tam par brendu un kur to var nopirkt, tas jau sen būtu izpārdots un padarījis slavenu attiecīgo veikalu un filmas kostīmu mākslinieku (vai stilistu).

bet tagad ir trīs bildes, kurās nevienā nevar saprast, bet.

es skanēju, un skanēju, un skanēju internetus, līdz iegāju zara.com, un tur - voila! 49,95 un visas vēlmes puslīdz piepildītas.

kā tur zarai iet ar mazgadīgo nodarbināšanu bangladešas pagrabos? nēn, visiem jau jāstrādā.

- so, you want freedom with no responsibility.

- hmm.

- well, there's only one person on earth, who gets that deal.

- the president?

- a baby. you're fighting for the right to be a baby.

man kaut kā ne īpaši patīk tās frizieres, kas izliek savos tīklos "pirms" un "pēc" bildes. jo uz briesmīgāka "pirms" fona viņu sameistarotais "pēc" izskatās labāk? come on, es taču speciāli nemazgāju matus pirms nākšanas pie friziera. vai "redz, kādi briesmīgi bija pirms manis"? labāk būtu bijis likt tikai "pēc" bildi.

nepatīk arī, ka manikīres liek nagu bildes uzreiz pēc manikīra, kad pirksti vēl samocīti, apsārtuši un pat neaudz piepampuši. nepatīk, un viss.

paklausījos, kā n. geimens raksta savu grāmatu pirmo un pēdējo draftu, un palika uz mirkli labāk.

nediskriminējoši sāku mazliet ienīst visus, kas no manis jebko grib. 

*apdomāšanās pauze; tā taču nedrīkst*

noup, yes, it is true.

sēžu šovakar pie darbiem un iztēlē redzu savu mammu, kura arī vienmēr vakaros strādāja. man gan nav tas "kaut tu būtu vairāk laika veltījusi man!" man drīzāk ir tāds cikliskā vēsture moments, tomēr negribu paredzēt, vai tas būs vai nebūs vienreizējs gadījums, bet tas, ka tas iedarbojās labāk, nekā meditēšana, tas gan. bet tas tādēļ, ka man stress ir dēļ darbiem, kuriem visiem termiņi deg zilās liesmās, citi jau sen ir nodeguši, un vienīgais, kas te var līdzēt ir vai nu klonēšanās, vai nu virsstundas. virsstundas ar mazu bērnu ir diezgan grūtas, bet šovakar kaut kā viss sakrita un sanāca. es saku "izdzīvot februāri", un tad nebūs tāda spriedze, jo būs izdarīts diezgan apjomīgs darbs. un nākamajā februārī, kad tas būs jādara atkal, būs daudz vieglāk, jo būs šis izejas materiāls. ne tā kā šogad - materiāla nav, sistēma darbojas atkarībā no noskaņojuma, bet visu vajadzēja jau janvārī. patiesībā, man šajā februārī ir tik daudz darba, ka te varētu runāt par gada mēķiem. nē, nē, es neesmu pārcilvēks, tas nav iespējams, bet citreiz stresa dēļ tas aizmirstas un tad vēl lielāks stress. tad atceros, ka nav produktīvi stresot par lietām, ko nevari ietekmēt, un paliek mazliet vieglāk. diezgan ātri atkal aizmirstu, bet cerams, ka vēl dažus vakarus izdosies pastrādāt. rīta agrumā vēl nesnāk.

dārgie kopā sanākušie un nesanākušie, šodien aprit pilni 5 gadi manai atvasei. 

atzīmēšanas vērts fakts - tas, ka ir dzimšanas diena, šodien bija par iemeslu ar prieku celties un iet uz bērnudārzu.

tā es arī noguļu to lma karnevālu kārtējo reizi. atceros, agrāk gribēju iet, bet nebija naudas (ne ieejai, ne saistītajiem izdevumiem). tagad, savukārt, vairs neesmu pat citu augstskolu students. kurš man te no lma, kam varētu piemesties par draugu nākamgad? skatos, cenu kāpums nesaudzē arī studentus. bērnam montesori nodarbībām šogad arī izmaiņas. kad sākām iet, nodarbības cena bija 10 eur. nākamajā gadā viņi pārvācās uz jaunām telpām un nodarbības cena pārvērtās par 20 eur. šogad klusītēm cena pārvērtās par 30 eur par nodarbību. ļoti žēl, viņam patīk tur iet, bet ja agrāk es varēju laist katru nedēļu, tad tagad man nav tāda prieka par to.

es ceru, ka tagad nesāksies kaut kāda novājināta imunitāte*, ain't nobody got time for that!

bet vispār es vainoju prezentāciju, kas bija jāgatavo. izdomāju, tātad, sagatavot videoapmācību, lai ar vienu šāvienu nošautu vairākus zaķus. taču, ak-tu-jēziņ, kā es nomocījos, kamēr atradu veidu, kā to vispār puslīdz cienījami izdarīt (tik un tā tādi pirmie kucēni sanāca tik). kad man tas beidzot izdevās, izrādījās, ka tas viss ir rezultējies tikai 35 minūtēs, bet es biju kā nosvilis sērkociņš, pat dūmi vairs nekūpēja.

un nākamajā dienā - žvīkt! - deguns pilns ar iesnām un balss attiecīgi kā pie pilna deguna ar iesnām. 

nu, labi, ka paspēju ierunāt. man gan vēl jāsagatavo kādas četras vai piecas tādas videoapmācības. cerams, ka četras.

saistībā ar dzimšanas dienām (kuras tagad nevienam nav, and yet), domāju, ka tagad, kad jādomā dāvanas aizvien pusaudzīgākiem bērniem, es nemaz vairs neatceros, kas man patika tajā vecumā. un tad es nodomāju, ka es taču cibā rakstu no 17 gadiem, kas praktiski tas pats pusaudzis jau vien ir. paskatīšos ka es arhīvus ap dzimšanas dienas laiku. 

cringe fest! klusītiņām pamiru no kauna un

spēju tikt cauri tikai pirmajam te piefiksētajam laikam - 18. dzimšanas dienai divtūkstoš ceturtajā. gudrāka gan nepaliku - kas man patika. acīmredzot, man ap to laiku bija temperatūra, bet es tāpat kaut kā tiku pie dažām liela izmēra puķēm, par ko priecājos (grandiozas puķes - check). un man mugurā bija svārki. droši vien tie melnie. ak dievs, zeme atveries.

 

kurš vispār izdomāja, ka 18 ir labs vecums, kad cilvēkus pasludināt par pilntiesīgām būtnēm?

piecas minūtes no rīta mierā un klusumā, ar kafiju un vienu mierīgi izlasītu ierakstu un komentāriem. bliss.

izrādās, bibliotēkā kādu laiku atgriezušās soda naudas par laikā nenodotām grāmatām. 

un man ir tendence savākies veselu čupu un tad lasīt diezgan sporādiski, mēneša termiņos neiekļaujoties (vairs).

man arī tika sūtīti e-pasti, bet es domāju, ka tie ir tie automātiskie paziņojumi, ka laiks nodot grāmatas.

vakar laipnā bibliotekāre teica, ka šo parādu man atlaidīs, jo tas ir jaunievedums (viss jaunais ir labi aizmirsts vecais), bet turpmāk - vai nu mēnesis, vai nu jāpagarina. dabūju arī piekļuvi (iespējams, atkārtoti, es visu laiku nozaudēju paroles un loginus) letonikai un elektronisko grāmatu krājumiem.

izskatījās, ka arī bibliotēkas mājaslapa kļuvusi pielāgota cilvēkiem no šīs planētas. atceros, pēdējoreiz, kad tur biju, vispār neko nesapratu, ironiski, bet - tā bija absolūti nelasāma!

nošķaudos, taisos vēl šķaudīt, jautāju bērnam:

tā arī neuzrakstīju, ka es taču dzēru moët & chandon, kamēr biju anglijā. 

viņiem tādu lēto šampaniešu nemaz nav (vismaz tur, kur es skatījos). bet to moët & chandon es pati, protams, nepirku, tas bija iekļauts cienastā vienā pasākumā, kurā mēs uz ātru roku ieskrējām. 

vispār es jau biju aizmirsusi, ka kādreiz ļoti sapņoju nopirkt dārgo šampanieti. paldies visumam par vēlmju piepildījumu un par to, ka es to tā arī nenopirku, jo tad būtu atklājusi, ka tas taču parastākais rīgas šampanietis (vēl pirms viņš atkal kļuva garšīgs)! 

baigi daudz dzimšanas dienu šajos tumšajos aukstajos ziemas mēnešos.

tagad man ir tieši tik saviesīga dzīve, kā es vēlējos iepriekš, bet kaut kā nav enerģijas tam visam.

also, atdodiet to fakin sauli, mani šitais jau sāk tracināt.

atkal janvāris un atkal siltumsūkņa problēmas. es tās gaidīju jau no apkures sezonas sākuma, bet tieši tad, kad zaudēju modrību un atslābinājos - še tev! rīt brauc meistars, krustoju īkšķus.

nopirku dorminormu for sweet dreams, citādi šī neizgulēšanās liek man domāt par to, cik tālu palicis līdz fight club līmenim. so uncool. ceru, ka rīt acis beidzot atvērsies, citādi jaunais gads sācies pavisam neenerģiski.

kad skatos interstellar, tad domāju, ka tā ir mana mīļākā filma no visām. un tā arī pienākas būt ar visām mīļākajām filmām. piezīme nākotnei - skatīties divvientulībā kopā ar mīkstākajām salvetēm.

p.s. paldies visumam par kristoferu (un džonatanu) nolanu.