Diapozitīvs

Fočēju, fočēju – tā mierīgi fočēju diafilmiņas iekš Olympus OM-1 kameras. Sasodīti ērts analogais instruments ar 50mm 1.8 stiklu, kurš tik skaisti zīmē i asumu, i bokeh! Viena filmiņa pēc otras gluži nē, bet kādas 20 gan jau ir izfočētas. Gan melnbaltās, gan krāsainās, gan diapozitīvās. Un tieši ar diapozitīvajām esmu aizrāvies visvairāk. Beigu galā kaut kā ir jālieto mājās uzstādītais ekrāns un diaprojektori. Un tad pie vienas diafilmas beigām „fak” un filmas uzvilcējs vairs nelec atpakaļ. Pļukš un iepūt.
Jaucu vaļā.

Atjaucu un priecādamies priecājos par japāņu inženieriju. Zobrati un atsperes nepajuka uz visām pusēm kā atjaucot, teiksim, Zenit. Bet viss skaisti organizēts iekš blokiem, kuri eleganti sadalās un ir saliekami atpakaļ visnotaļ bez pūlēm. Lūk. Izrādījās, ka pārplīsusi atspere. Mēģināju labot. Sanāca. Nē, nesanāca. Sanāca tagad? Nē, nesanāca. Nu i nah, dzēru tālāk vermutu un liku mierā.
Pēc kādas nedēļas iedeva man uz kredīta 4(!) diapozitīvās filmiņas. Un uzreiz kameru taisīt ķēros. Sanāca? Nope. Sanāca tagad? Jap!

Smalka manta, kuras pieregulēšana vien ir vesela trial and error zinātne. Taču šķiet, ka izdevās. Ne perfekti, taču viss darbojas.
Lai dzīvo atomcilvēciņi!!!

Pašam gan kārs sieķis tek OM-3 virzienā. Vai vismaz OM-2 ^^

http://disfigurator.deviantart.com/gallery/

Ap šo pavasari es ar savu dārgo sievieti meklējām mitekli - vien sev pašiem. Tā teikt, jāatbrīvojas no komunālajām "ērtībām". Skatījām sludinājumus, apskatījām vairākas ēkas un dzīvokļus tajās. Apstājāmies pie viena. Divstāvu koka ēka centrā. 115 kvadrātmetri par 1Ls kvadrātmetrā. Sasodīti lēti! Negribēju doties iekšā nemaz. Niķojos, ka pārāk liela platība mums diviem un bija jau Ebals un Zaebals mani apsēdis, meklējot dzīvošanas platību, kas atstāja negatīvu apjausmu dvēseles rajonā. Lai nu kā, apskatījāmies dzīvoklīti.
Remonts taisīts ar ofisa domu prātā. Kad telpas 2 gadus nav ņemtas kā ofiss, tās mazliet pielāgotas dzīvošanai. 115 kvadrātmetri 6 telpās!!! Dažās istabās tizlas salātzaļa toņa sienas, radiatoru nav, iekārtie griesti ar dienasgaismas lampām gan ir. Papretīgi. Koridorā bija ginekoloģiskais krēsls! Apskatījām dzīvokli un uzreiz jau radās atziņa: jāņem! Māklerei uz joku teicu, ka ņemsim, ja atstās mums krēslu. Taču joka nopietnība netika uztverta. Pēc apskates devāmies prom un jau tad savai dāmai piekodināju krieviski runājošajai māklerei norādīt, ka mēs ņemam. Un jā, uzreiz pateicām un paņēmām. Ja nebūtu rīkojušies uzreiz, platību paņemtu tie, kas nāca jau mums pretim augšā pa kāpnēm! Tad nu mazliet vēlāk mēs bijām jau jaunajā miteklī. 9. dzīvoklī. Te nu sākās likstas. ( deg vai tek? )

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

A) kokapstrāde – viena no man tuvākajām pašdarbības un jaunrades formām. Pats mēdzu uztaisīt kādu nepieciešamo mēbeli vai priekšmetu, izmantojot kokmateriālus. Forši, vai ne? It kā?! B) ēdiena gatavošana – par to it kā nekad īpaši nebija domāts kā par nodarbi, kas rada ko paliekošu, ko noderīgāku par tūlītēju vajadzības apmierināšanu. Nesen sanāca materializēt „B” variantu un nu došos pie „A”. Forši? Nope, nav. Nav, ja šo hobiju mēģina materializēt iekš mēbeļu ražošanas uzņēmuma.
B) Tagad strādāju iekš Ķengaraga tirgus bistro. No sākuma, nākot pirmās reizes uz darbu, priecājos par to, ka beidzot 1,5 gadus ilgušais bezdarbs ir nogalināts un ka man ir darbiņš, kurš man pat tīri labi iepatikās. Bija pat reizes, kad dodos no darba mājās priecīgs. Pat laimīgs. Un tad Elga prasīja, vai viss ir kārtībā? Vai neesmu ko, hmm, sagrēkojis vai salietojies? Bet nē, nebiju. Vienkārši - radošs process, kura darba augļi ir patīkami klientam un man pašam ar. Vērot paēduša cilvēka labsajūtas grimases ir absolūti patīkami.( Heil! )
 

No revoluiton.lv foruma biedra sadabūju Nintendo GameCube konsoli, kuras aizņemšanās mērķis sākotnēji bija Eternal Darkness paspēlēšana. Taču, saņemot konsoli, patīkami ieraudzīju maisiņā arī Resident Evil 0 un REmake jeb Resident Evil. Divas nespēlētas Resident Evil sērijas daļas, kuras nebiju cerējis tuvākajā laikā spēlēt, jo manā rīcībā ir tikai PS2, bet šīs spēles ir GC ekskluzīvi, kas man riebjas. Ekskluzivitāte kropļo patērētāja labsajūtu un tirgu. Tad nu GC iepazīšanu sāku ar RE0. Slēdzot klāt vadus, mazliet kretinējos par to, ka GC nav digital out porta jebšu nav optiskās izejas, kuru skaisti ievadīt mājas kinozāles D-In portā un baudīt 5.1 skaņas jaukumus. Taču priecēja vismaz tas, ka konsole mazliet izmanto Dolby ProLogic II standartu un caur parastu stereo signālu kairina arī aizmugurējos kanālus. Ne visai efektīvi, bet tomēr. Kaut kāda baidoša aktivitāte no neaizsargātas un neredzamas puses. Tieši tāpēc laba 5.1 skaņa ir būtiska Horror žanra sastāvdaļa.
Ko par pašu RE0 lai saka? Nācās uzreiz pamanīt, ka grafiskajā ziņā tā ir skaistākā no klasiskajā formātā ieturētajām RE daļām (salīdzinot ar PS2) un bija ārkārtīgi interesanti vērot sižeta attīstību, uzzinot kā Umbrella Inc. radās un attīstījās, un kā spēle noslēdzās ar 1. daļas savrupmājas mistiskuma parādīšanu, tā vien rosinot apetīti tūdaļ pat slēgt iekšā REmake un gūt jaunas baudas no it kā jau zināmā, taču pamatīgi mainītā.
Spēlēju kādas nedēļas ilgumā - pa stundiņām divām vakarā - un mana dāma vēroja, lai gan viņai ir neizturami bail no Horror žanra. Arī viņa atzinīgi novērtēja šo spēli, sevišķi jau vizuālo estētiku. Un jāatzīst, ka spēle izskatās sasodīti labi. „Pārāk labi”. Prieks acīm, kuru sniedz spēļu kubs, kurš īsti pat nav kubs. Un viņas spēja noskatīties RE0 (kas ir viena no biedējošākajām RE daļām) glīti atrāda manu nostāju pret RE sēriju – tas īsti nav Horror (žanriski ir, bet ar efektīgu baidīšanu RE sērija īsti nenodarbojas), bet gan Suspense Thriller ar gore elementiem. Tīkami bez gala ir spēlēt arī šādu Horror žanra inkarnāciju, jā, bet ne baisi. Un tas ir tas, kas raksturo šo sēriju. Sasodīti garda B gala (apspēlēto tēmu izpratnē) Horror žanra maltīte.( Unnnnghhhh )
 

Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.

Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. ( Sen nebij' rakstīts )