Sūrreālisms - Post a comment

Ieeju objektā un sajūtu tā smaržu. Paskatos augšup – laba daļa griestu sastāv no mozaīkas, kas darināta no stikla blokiem. Tie darbojas kā gaismas mīkstinātājs - cauri plūstošā gaisma kļūst mīksta un izkliedēta. Patīkama gaisma.
Veicot pirmo iepazīšanos ar telpu, kurā esmu nonācis, pamanu, ka pie vienas no sienām pieslieta padilusi izkārtne. Tā vēstī: Nemo ir atrasts! Prātā nāk uzreiz divi Nemo. Tas, kurš ūdenī (nav man pazīstams) un tas, kurš vienā jaukā filmā spēlējās ar likteni un pašu laiku. Jocīga zīme, nodomāju.

Paskatos apkārt un vieglajā rīta svelmē, kas nes vasaras sajūtas un ir tieši tik lieliska, lai neradītu diskomfortu, objekts patīkami smaržo pēc pamestības. Un notikumiem. Atskārstu, ka esmu nule kā pamodies pēc nakšņošanas uz objekta grīdas un ka mani visticamāk piecēla mozaīkas izkliedētā gaisma.
Pavēries vēlreiz apkārt, jūtu, ka priekšā būs lielisks bradājums. Sāku ar apkārtnes izpēti. Izeju uz ielas. „Nemo iela”. Protams, ka Nemo ir atrasts.

Kad dodos atpakaļ objektā, pamanu, ka aiz durvīm nozūd kāda ēna, kuru met vīrieša ķermenis. Tā kā bieži vien ar apsargiem var sarunāt, un tā kā droši vien sen esmu pamanīts, nolemju tuvoties un sākt dialogu.
- Khem, labdien!
Kā lai sāk, domāju. Vīrietis ir ap 40, labi kopts, stalts un uzvalkā. It kā saposies uz pasākumu. Dīvaini. O, sākšu ar situācijas izklāstu!
- Esmu saldenieks!
Paspiežam smaidīgi rokas.
- Citiem vārdiem, esmu dzimis Saldū, bet nu jau kādus 20 gadus nedzīvoju šeit. Esmu atbraucis no Rīgas un iemaldījos šeit! Pat nezināju, ka dzimtajā pilsētā ir šāds objekts un Nemo iela!
- Jā, ir gan! Vīrietis izskatās mazliet izbrīnīts, bet labsirdīgs.
- Lieta tādam ka pamanīju Jūs meklējam mani un tāpēc nolēmu neslēpties un uzjautāt tieši: vai Jums nebūtu iebildumu, ja es pastaigāju šeit mazliet, pafotografēju? Objekts ir tik skaists!
- Vai ne? Paskatāties uz šo arhitektūru!
- Jā! Pie sevis novelku: kaut varētu sarunāt. Klusu vēroju kā iedzeltenā gaisma krītot mazliet paklepo, satinusies noputējušajā stiklā.
- Vai drīkst? Atkārtoju jautājumu.
Bet īsti pat līdz galam nepajautājis, pamanu, ka vīrietis ir nesamērīgi garš. It kā viņa augums būtu tuvu trim metriem, kas ir absurdi. Vai arī… Hmmm. Es uzlūkoju viņu ar lūdzoša bērna acīm? Domas aizpeld: runājot ar apsargiem, bieži vien rodas nesaprasta bērna sajūta. Jo, ja jau es būtu saprasts, apsarga onkulis taču ielaistu iekšā, vai ne? Viņš taču būtu sapratis, ka viņa darbam un sargātajam īpašumam nekādu ļaunumu negrasos nodarīt. Nesaprot. Saka man, ka būstami. Tur tā lieta. Viņš taču nesaprot, ka bradāju vismaz padsmit gadus. Ka man bradāšana nav bīstama, jo lietu pieprotu un esmu uzmanīgs. Beigu galā, runājot ar analoģiju par profesijām: kam būtu bīstami nomainīt drošinātāju, teiksim, 380V elektrosadales skapī? Elektriķim vai baltrocim, kam lāgā nav skaidrs pat tas, ka maiņstrāvas spuldzītēm + un – neeksistē?
- Paklau, atgūstoties no pārdomām, skaidroju mistiski lielajam un autoratīvajam vīrietim. - Esmu lietpratējs, nevis amatieris. Man nav bīstami un bradāts ir krietni tehniski sliktākos objektos, kuros redzamas vien objekta nesošās konstrukcijas. Nekad nav gūtas traumas. Bīstamāk ir braukt ar riteni – redzat rētu? Vai tiešām man jābrauc atpakaļ tukšā? Bet vīrietis tikai pārmetoši skatās. – Nedrīkst! Un viņš pavēl man iet, no kurienes nācis.

Izdomāju, ka esmu nācis no objekta dzīlēm un pastaigas solī dodos iekšā. Ejot tam cauri, skumstu par gar degunu slīdošo burvību, kuru neļauj izgaršot. Pamanu, ka soli pa solim objekts transformējas par tādu kā pazīstamu vietu. Beigu galā jau eju pa vientuļu gaiteni, kas noslēdzas ar aizvērtām durvīm Nemo ielas pusē. Izejot pa tām, atstāju pamestību. Esmu ordinārā cilvēku pusē.

Secinu, ka gaiss šeit ir citāds. Tajā spārnā, no kurienes nācu, smaržoja pēc saulē sildītām plastmasas rotaļlietām, kas kopš vakardienas spēlēšanās mitrajā smilškastē, noliktas koka plauktos. Un pēc tās gumijas bumbiņas, kas atstāta uz palodzes tiešos saulstaros. Šis taču ir Saldus kultūras nams! Apjēdzis savas jaunās pozīcijas dabā likumiskumu, nolemju neatkāpties no bradājuma. Ja jau nevarēja sarunāt pa labam, var sarunāt ar viltu!

Man garām sāk plūst cilvēku masa. Būs pasākums. Sarodas arvien vairāk un vairāk saposušos cilvēku un es ar savām mazliet noputējušām drēbēm un fotosomu mēģinu iejukt barā. Laikam jau sekmīgi, jo pēc kāda laika esmu jau skatuves sānos. Sāk uzstāties tāds kā bērnu mini korītis ar deju priekšnesumu. Gluži kā padomju laikos. Bērni pa vidu dzied un dejo, pasniedzēji priekšā diriģē un tirinās, un skatuves dibengalā spēlē klavierists, aiz kura starp nākamajiem dalībniekiem, kas gatavojas nomainīt esošos, jau lavos augšup pa kāpnēm, kuras no skatītājiem slēpj biezie sarkanie aizkari.
Mani atpazīst nomainošās grupiņas pasniedzēja, kura lēnīgi sveicina mani. Tas mani izbrīna. Atņemu savu sveicienu. Par laimi vai par nožēlu, laika tērzēšanai nav - pasniedzējai drīz uz vienu, bet man lavīties uz citu pusi.
Pēc minūtes jau esmu atpakaļ pamestajā daļā un uzlūkoju tumša koka apdarītās sienas un nopietnās durvis, kas iedarītas vāji izgaismotā gaiteņa malās. Uz grīdas ir paklājs siltos toņos. Izskatās nevis pamesti, bet gan uz mata kā bērnībā. Savādi. Lai nu kā, laiks ir laiks - nedrīkst tam ļaut aizitēt nefočējot. Vismaz šoreiz nedrīkst.

Pusceļā mani aptur sieviete. Tad nu atkal man kā bērnam jāskaidro, ko tad daru šeit un kāpēc, un, ka lietpratējiem tas absolūti nav bīstami. Tikai šoreiz nesaku neko par saldenieku un Rīgu, lai gan šie fakti savu patiesumu nav mainījuši. Spriežot pēc tā, ka sieviete pēc izskata ir no Kultūras nama administrācijas, izdomāju piedāvāt savus foto pakalpojumus. Beigu galā fočēt protu un apsolu šo pamesto daļu atspoguļot cēlā gaismā, nevis tā, kā pamestību parasti atspoguļo prese - kā uzpūtušos kauna pinni jaunās valsts sejā.

Bet.

Administratorei pie vienas vietas - tā man norāda ceļu uz kādu zāli, kurā norit foto izstāde. Jūtos atkal kā nesaprasts bērns. Tante manus vārgi čiepstētos bērna argumentus īsti nav sapratusi un ņēmusi pa pilno. Tipiska sajūta, kas rodas laikā, kad noris nesekmīga saruna ar apsargiem. It kā viņiem nemaz I nepielektu tas, ka skaistums ir meklējams ne tikai klasiskajā iepakojumā, kas ražots patēriņam. Apsargiem nav arī skaidrs tas, kāpēc pēc skaistuma jālien "musorā", par kura kārtību un drošību apsargs atbild.
Un, ja jau nesaprot, tad protams, ka tālāka saruna bez pamatīgas lietas būtības apskaidrošanas (kurai parasti nav ne īstais laiks, ne vieta) tālāku sarunu pa nav jēgas izvērst, jo atsauksies tikai tāds apsargs, kas ir spējīgs uztvert pasauli ārpus ierastajiem kanāliem.

Beigu galā abi objekta pārstāvji nelaida mani brīvsolī, līdz ar ko šoreiz bildēt nesanāca. Tāpēc bildes no īsti nenotikušā bradājuma nebūs. Toties esmu baudījs gara acīm un tas skaitās. Ui, kā skaitās :) Un apraksts tāpat derēs.


Ar šādu apskaidrotu apceri, kas ietver stikla mozaīkas gaismu un saulainās smilškastes rotaļlietu nojumītes smaržu, pamostos. Konstatēju, ka sapnis ir bijis pietiekami sapņains, lai tā pieraksts iekš mobilā (touch keyboard lielākam tekstam ir vājprāts) laupītu stundu miega pirms diskomfortu radošas svelmes pilnas darba dienas.

Jāpaguļ atlikusī stunda. Jāuzliek atkal SH2 OST. Varbūt patīkamā vīzija atgriežas?