Diapozitīvs

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Visnotaļ iespaidīgs objekts vairākos stāvos, kurš sevī saglabājis vairāk kā pietiekami daudz liecību par šeit veiktajām aktivitātēm – ir gan dokumentu kalni, kuri spētu apmierināt ne tikai zinātkāra bradātāja, bet arī attiecīgās jomas profesionāla vai topošā profesionāla interesi par padomju laikos veiktajiem pētījumiem attiecīgajā jomā; ir pietiekami daudz ķimikāliju deguna un ne tikai deguna karināšanai (pietiekami daudz bīstamu un kodīgu vielu – kubikmetriem un tonnām); ir pietiekami daudz aizgājušo laiku tehnoloģijas, kurām biologiem un Resident Evil videospēles zinātājiem vajadzētu būt vismaz attāli pazīstamām - Petri plates mikroorganismu audzēšanai, kolbas, mēģenes un trauki ar dažādām ķimikālijām dažādos to agregātstāvokļos, maisītāji, ampērmetri, voltmetri, potenciometri, printeri, rakstāmmašīnas, telekomunikāciju iekārtas, utt; ir arī pietiekami daudz vietas iesprūdušā laika atmosfēras tīkotājiem – vairākas lielas, pēc skata hermētiski noslēdzamas telpas, kurās, iespējams, tika nodrošināti atbilstoši apstākļi Petri platēs salikto mikroorganismu attīstībai; apsūnojošas, pēc dažādām ķimikālijām smaržojošas telpas/halles, kuras pamestas jau vairākus, varbūt pat desmit gadus, varbūt vairāk, u.tml. It viss šis LPSR zinātnes skaistums un padomju tehnoloģiju birums ir šeit iekapsulēts savā laikā un neziņā. Taču, kā zināja stāstīt kāds, arī šeit lēnām parādās demolējošo bradātāju iezīmes – šis tas saplēsts, nogāzts, izmētāts… Tieši tamdēļ arī tiek ievērota piesardzība, kura norādīta zemāk – tikai un vienīgi objekta saglabāšanas labad.

Daži fakti potenciālai situācijas atspoguļošanai: ( Vēl nedaudz + bildes )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )