Atvaļinājumā baudītā kino un interaktīvā māksla
Jul. 27th, 2009 | 01:30
No: : disfigurator
Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.
Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi)
Filma tik pat jutekliska, pirmreizēja un neizprotama kā pirmais sekss. Takashi Miike - režisors, kurš taisa ~7 filmas gadā, nezaudējot spēju skatītāju uzrunāt dažādos cilvēcības līmeņos. Pavedinošs, homoseksuāls (pievilcīgs, par spīti abstrahētajam gejismam) sirreālisms un gandrīz pilnīga domas cenzūras un loģikas pamestība mākslas un WTF labā. Ja pirmā filmas puse var šķist kā abstrakta Yakuzu drāma/komēdija, tad otrā filmas pusē (apvienojot to ar pirmo) režisors pilnībā demonstrē to, kamdēļ es viņu cienu! Savāda un liesliska filma; 8/10
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=izK05KLZ
[REC] (2007)
Filmā ir 4 labas lietas: protagonistes krūtis; pēdējais neradījums; pēdējo notikumu vietas vizuālā estētika; beigu titri.
Pārējais sastāv no idiotisma Blair Witch Project gaumē: bezgalīga kliegšana (arī no operatīvo darbinieku puses, kas ir atspoguļots aiznākamajā punktā); bezvērtīgs stāsts; scenārijs bez intelekta klātbūtnes; fikcionālais operators bez jebkādas spējas noturēt kameru taisni un bez spējas veidot kadrus (kas ir neloģiski, ņemot vērā viņa profesiju); faktu kļūdām (viena viss otras - stulbums virs stulbuma), u.c.
Filmā nav ne garda stāsta, ne garda aktieru darba, ne garda izgaismojuma, ne gardu tēlu, ne gardas kinematogrāfijas, ne mūzikas. Tā vietā ir tizls pseidodokumentāls materiāls, kurš ar šo paņēmienu vēlas radīt šausmas, taču rada vienīgi vājprāta murgus un tas nav kompliments! Kino ir jābūt mākslai, nevis vājprātīgai, bezgaumīgai un pseidoreālistiskai realitātes atraugai.
Idiotisms ar wanabe Horror un Suspense elementiem, kuru amerikāņi ir paspējuši rimeikot - tas labi norāda gan uz vairuma Amerikas šausmu kino intelektualitāti, gan uz viņu kino izpratni: komercija pāri mākslai.
1/10 un tikai par tiem četriem labumiem.
http://www.imdb.com/title/tt1038988/use
The Cell (2000, Tarsem Singh)
Neticami estētisks, baudpilns un pat šausminošs ceļojums sirreālā un fantastiskā sērijveida slepkavas/psihopāta prāta veidotā pasaulē, kuru nodrošina prātu savienošanas tehnoloģijas.
Filmas elpu aizraujošais, simboliskais, taču viegli saprotamais skaistums rada tādu kokteili, kura elementi varētu būt gūti no daudziem mūziķu videoklipiem, Hellraiser groteski šausminošās pievilcības un no Tarkovska Stalker mākslinieciskās pasaules nepārspējamās vizualizācijas, un kuri atrodami arī tādos mākslas darbos kā Silent Hill (sevišķi pirmajā ceļojuma fāzē) un Wu-ji (Āzijas dabas estētikas hiperbolizācija). Šīs abstraktās, uz loģiku un nemateriālo balstītās pasaules radīja kompānijas FunBox, BUF, Amalgamated Pixels un Pixel Liberation Front. Datormākslas ģēniji.
Filmas skaistums nav tikai iekš vizuālās mākslas un stila (kas, protams, ir filmas akcents, nevis stāsts), taču arī iekš tā literārās vērtības (psiholoģiskais stāsts, kurš iegūst vērtību stila dēļ) un mūzikas, kuru radījis Howard Shore. Rodas vēlme pat iegādāties filmas skaņu celiņu, kuru veido austrumnieciskas, rituālistiskas un Eiropas mērcē sintizētas melodijas un bungu spēles.
Izcils darbs, kurš ar savu loģisko pusi baro prātu, bet ar sirreālo pusi - dvēseli, garu un iekšējo estētu - sajūtu pasauli, kura guva baudījumu gan Horror, gan detektīva, gan Fantasy, gan Sci-fi žanra izpratnē.
ĻOTI pelnīts 9/10. Absolūti rekomendējama stilistiskā izcilība (protams, ja kino valodas sirreālisms, simbolisms un fantasy nav svešas lietas), kura atrodama Maxima veikalos pa 1.99Ls!
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=-eCD5Nuo
Imprint (2006, Miike Takashi)
Piekritīšu, ka šis režisors ir savas slavas cienīgs - viens no tiem Āzijas filmu ģēnijiem, kura vārdu būs man lietīgi un vēl lietīgāk valkāt. Un pelnīti.
Režisoram, kad viņš rada savas šausmu filmas, piemīt tendence apvienot poēziju un romanci ar šo vērtību pretmetiem, radot reibinošu un spēcīgu kokteili. Arī šī filma nav izņēmums. Imprint ir balstīta uz japāņu daiļliteratūras darbu un ir tikai stundu un 3 minūtes ilga, taču tā nopietni spēj pārbaudīt jebkura Splatter Horror izturības slieksni, kurš definē normas un ir kā barjera starp pieņemamo un nepieņemamo pat tādā no liekulīgās cilvēces patālu esošā kino žanrā kā Horror - žanrs, kas vienmēr atspoguļos cilvēces dziļāko būtību.
Interesanti ir fakti, ka filma 2006. gadā sastapās ar publicēšanas un translēšanas atteikumiem. Iemesls - pārāk šokējoša un pārāk daudz vardarbības. Un varbūt tā arī daži skatītāji domās, taču es no sirds ceru, ka viņi redzēs pārējo filmas estētiku: atainoto skaisti skarbo Japānas nabadzīgo lauku dzīvi; Japānu raksturojošos dabas skatus un filmas spēles ar kadru krāsām; atspoguļoto mazumiņu no Japānas kultūras; estētisko, lēno un poētisko kinematogrāfiju, kā arī to pašu sadismu, kuram režisors pamanījies piešķirt tādu kā dzejisku un grotesku romanci; psiholoģisko, nedaudz sirreālo un simbolisko stāstu, un tā pavērsienus - stāsts rotājas ar pašu J-Horror esenci: neizbēgams, allaž klātesošs neizskaidrojamais, bīstamais un biedējošais. Elle, kas vienmēr seko arī priecīgākajos dzīves mirkļos.
Varētu šķist, ka filmā pieklibo aktierspēle, taču otrā filmas puse liek domāt, ka tas ir bijis mērķtiecīgs, simbolisks un suģestējošs, arī skaidrojošs režisora triks.
Vispār iesaku kaut pavirši iepazīties ar Miike biogrāfiju un iespaidīgo filmotēku. Tur ir, ko redzēt.
Stingrs 8/10 ar uzsitienu uz pleca režisoram par patīkamo kinovakara noslēgumu + vēl viens uzsitiens par to, ka uzreiz rodas vēlme skatīties filmu vēlreiz - līdzīgi kā ar viņa lielisko kulta filmu Audition. Imprint ir nopērkama Latvijas lielveikalos pa 0.99Ls.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=EGlQ_pku
Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park)
Patīkama kompilācija, kura ietver sevī trīs visnotaļ spēcīgas Āzijas režisoru šausmu filmas, no kurām visprecīgākā ir Miike Takashi filma Box. Tajā režisors rāda savu izpratni par Horror - intelektuālu, bāzētu uz tēliem, stāstu, estētiku un kontrastiem gan tematikā, gan kinematogrāfijā. Spēcīga un aizkustinoša manta - kā jau allaž viņa Horror žanra filmas.
Pirmā filma ir režisora Fruit Chan savdabīgā un mazliet šķebinošā, nedaudz estētiskā filma Dumplings - darbs par mūžīgās jaunības tematiku un to, kā to iegūt, ceļu sākot ar iekšķīgu „medikamentu” lietošanu, par ko tad arī ir filma;
Pēdējā no trim ir režisora Chan-wook Park labi nostrādātā un tematiski unikālā manta Cut - par kino un traumēta, uz smalku vardarbību tendēta aktiera konfliktu ar režisoru.
7 par DVD, 7,5 par Miike filmu.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=4-lnf01j
Dark Asylum (2001)
Pirmkārt jau žēl, ka daži kadri aizlaisti vējā ar stāstu, kurš rezumējams vienā teikumā: trakais, kurš grib izbēgt no trako nama, kuru filma izgāžas parādīt kā traku. T.i., viņa rīcības ir pilnīgi loģiskas, nosvērtas, likumsakarīgas, secīgas un mērķtiecīgas.
Filma, kurā ikkatrā kadrā un nodaļā ir vismaz dažas faktiskas kļūdas, kuras rada iespaidu, ka nevis budžets, bet smadzenes bijušas maziņas. Tā nu ies policists kliegt kā caca, ieraugot līķi, tā nu ies trakais rīkoties pēc vispārpieņemtās loģikas principiem, tā nu var uzbūvēt TIK spēcīgu bombu no šķiltavu degvielas... Kļūdu ir pārāk daudz reižu kritiski satvēru galvu.
Šādas kļūdas var būt inscinētas vai mērķtiecīgas, taču šī nav parodija. Šis ir ĻOTI nožēlojams mēģinājums būt par psiholoģisku trilleri un šausmu filmu, turklāt budžets filmai, spriežot pēc inscinētajiem notikumiem, bijis apmierinošs. Vaina ir scenārijā, režisora impotencē un aktieru vājprātīgi ārprātīgajā nedarbā. Nav jau tik traki. Vismaz ne tik traki kā iekš Skinned Deep, Stinger un Butchered.
Vismaz tie daži kameras leņķi un settings bija ieturēti Survival Horror videospēļu tradīcijās. Taču ar to pietiek tikai slaidšovam, nevis filmai - ja vien aiz cilvēku dīdīšanas nesēž tādi ģēniji kā Tarkovskis, Linčs un daži Āzijas režisori, kuri ar kinematogrāfijas palīdzību spēj pat sienām likt runāt.
3/10 par tiem dažiem leņķiem, notikumu vietu (personisks fetišs, kas pamudināja iegādāties filmu) un ideju, kura tika noskalota renstelē.
Filma, kura pretendē uz Horror un Trillera tagu, taču nerada nekādu spriedzi un nekādas bailīg situācijas. Mēsls, kurš kārtējo reizi demonstrē Holivudas tradīcijās ieturēta kino impotenci - t.i., kino, kurš bez iespaidīga budžeta un Holivudas aktieru klāsta nav ne sūda vērts.
Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi)
Filma apvieno poētiski traģiskus dzīves stāstus ar J-Horror neapšaubāmi māksliniecisko estētiku un piemet klāt pat daļiņu no Kinga novelēm raksturīgā, pati balstoties uz kāda japāņu autora darbu. Kā jau teikts iepriekš - pirmā filmas stunda ir relaksējoša, mīļa un sirsnīga, kā arī gaumīga romance, taču filmas otrā puse ieved psiholoģiski sagrautā pasaulē, personiskajās ellēs un tuvas vardarbības virpulī, kurā neizpaliek nedz vardarbības iemesli, nedz mākslinieciskums, nedz šokējoši estētiskās vērtības. Takashi-san vēlreiz ir radījis kapitālu kino, lai ar šo kokteili skatītāju nogāztu no kājām.
Lielisks, iespaidīgs un vēlreiz lielisks tēlu psiholoģijas un šausmu kino, un filmas veidotājiem arī patīk Tarkovskis ^^
Nākamā filma, kuru derētu redzēt no šī brīnišķīgā režisora, varētu būt Happiness Of The Katakuris - nemirušo mūzikls. Un tieši kombinācijas dīvainības dēļ. Kā arī - Āzijas kino cienītājiem obligāti ir jāredz citas viņa filmas. To ir visnotaļ daudz! 8/10
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=yhsrsWcE
Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim)
Patiešām izdevusies un spēcīga psiholoģiska drāma/šausmu filma, kura priecē gan ar kinematogrāfisku simbolismu un ahronoloģiju, gan arī tīri ar settinga estētiku un vēl jo vairāk – ar sarežģīto, traumatisma pilno stāstu, kurš ir filmas centrālais objekts, kuru pauž kāda meitenīte.
Filmā var atrast gandrīz visu, kas patīk (ja patīk) no J-Horror (ar to domājot Āzijas šausmu kino tendences) žanra: spriedzes pilnu filmas tempu, sirreālismu, mindfuck, spokus (kā spokus vai kā tēlus iz zemapziņas un traumētās psihes – izdomāsiet paši), garus, melnus matus un groteskus, interesantus tēlus, kuri veido neatkārtojamas atmosfēras segmentus. Filmā ir viss, lai tā būtu viens no etaloniem, lai pierādītu to, ka J-Horror i saturā, i estētikā ir spēcīgāks par Amerikas šausmu kino. Salīdzinu ne velti – amerikāņi filmu ir atgremojuši, nosaucot savu versiju par The Uninvited (2009). Lieki bilst, ka rimeiks ir daudz vājāks i satura, i kinematogrāfijas, i prāta čakarēšanas jomās un smalkā A Tale Of Two Sisters būtība rimeikā ir atšķaidīta ar sen nedabūjušiem tīņiem (tipiski Amerikas šausmu kino).
Oriģināls ir pelnījis 8, kurš sliecas uz 9 pusi, taču rimeiks – neko vairāk par 6!
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=anF5XiN8
Survival Horror žanra spēle Condemned: Criminal Origins (2006, PC)
Viena no, manuprāt, vērtīgajām PC spēlēm, kura apvieno to pašu mainstream FPS žanru ar ko vairāk iz pagrīdes izvilktu: Horror. Rezultātā spēle piedāvā interesantu miksējumu starp žanriem, taču ne tik agresīvu kā The Suffering sērija. Condemned vairāk spiež uz izolētības un sirreālisma, paranormālā atmosfēru, kā arī urban exploration elementiem un detektīvstāstu. Game-play ziņā Condemned nav nedz tīrasiņu FPS, nedz Horror, nedz Brawler, bet ir kaut kas levitējošs pa vidu starp tādiem žanriem kā Action/Horror/Adventure/Thriller/Fantasy - Condemned meistarīgi izmanto plaši pieejamu (paņemt kā melee ieroci var gandrīz jebko iz spēles pasaules) arsenālu. Šī spēle varētu būt lieliska, ja vien tai nebūtu pārlieku amerikāniskā hint sistēma (tiesa, to var atslēgt), kura māca pat to, kā apieties ar aptieciņām, munīciju un citiem resursiem, kā arī to, ka ir iespējams veikt headshot; kura māca acīm redzamo, loģiski noprotamo - sistēma, kura atvieglo jau tā pārlieku atvieglināto ceļu uz spēles atrisinājumu. Un ja ar to par maz, šī sistēma ar otras protagonistes palīdzību nodrošina dažus lieliskus retārdisma brīžus, kuri liek domāt - vai, pie velna, tas tiešām ir kādam vajadzīgs un vai tik spēli nebija taisījis Captain Obvious??! Taču, ja noliekam kritiku pie malas, spēlē bija arī daži ļoti iedarbīgi Horror momenti - savi slavas mirkļi, kurus spēle koncentrējusi vidus un beigu daļā. Varu pačukstēt, ka darīšana ir ar Silent Hill kvalitāšu manekeniem un dažiem psiholoģiskiem stāsta elementiem, ambient mūziku un lokācijām - daudz gardām pamestām ēkām un celtnēm. Ņemot vērā +/- īpatsvaru, nevaru dot vairāk kā 7/10 un 7 nopelna tieši šie Condemned mirkļi un lokācijas. Rekomendējams gabals Horror faniem, īpaši tiem, kuriem nav PlayStation platformas (king ov Horror) - uz PC Horror spēļu ir gaužām maz. Un mazsvarīgi nav arī viena interesanta reference uz Silent Hill 2 sākumu, kura atrodama Condemned beigās.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=TYuuw50p
Zinoša cilvēka viedoklis: http://www.dreamdawn.com/sh/info.php?na
P.S. Tā kā nu tagad būtu rezumējis atvaļinājuma laikā baudīto kino un interaktīvo mākslu.
P.P.S. Būra lietā jaunas bildes, kuras atspoguļo radīšanas progresu: http://klab.lv/users/disfigurator/7
Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi)
Filma tik pat jutekliska, pirmreizēja un neizprotama kā pirmais sekss. Takashi Miike - režisors, kurš taisa ~7 filmas gadā, nezaudējot spēju skatītāju uzrunāt dažādos cilvēcības līmeņos. Pavedinošs, homoseksuāls (pievilcīgs, par spīti abstrahētajam gejismam) sirreālisms un gandrīz pilnīga domas cenzūras un loģikas pamestība mākslas un WTF labā. Ja pirmā filmas puse var šķist kā abstrakta Yakuzu drāma/komēdija, tad otrā filmas pusē (apvienojot to ar pirmo) režisors pilnībā demonstrē to, kamdēļ es viņu cienu! Savāda un liesliska filma; 8/10
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=izK05KLZ
[REC] (2007)
Filmā ir 4 labas lietas: protagonistes krūtis; pēdējais neradījums; pēdējo notikumu vietas vizuālā estētika; beigu titri.
Pārējais sastāv no idiotisma Blair Witch Project gaumē: bezgalīga kliegšana (arī no operatīvo darbinieku puses, kas ir atspoguļots aiznākamajā punktā); bezvērtīgs stāsts; scenārijs bez intelekta klātbūtnes; fikcionālais operators bez jebkādas spējas noturēt kameru taisni un bez spējas veidot kadrus (kas ir neloģiski, ņemot vērā viņa profesiju); faktu kļūdām (viena viss otras - stulbums virs stulbuma), u.c.
Filmā nav ne garda stāsta, ne garda aktieru darba, ne garda izgaismojuma, ne gardu tēlu, ne gardas kinematogrāfijas, ne mūzikas. Tā vietā ir tizls pseidodokumentāls materiāls, kurš ar šo paņēmienu vēlas radīt šausmas, taču rada vienīgi vājprāta murgus un tas nav kompliments! Kino ir jābūt mākslai, nevis vājprātīgai, bezgaumīgai un pseidoreālistiskai realitātes atraugai.
Idiotisms ar wanabe Horror un Suspense elementiem, kuru amerikāņi ir paspējuši rimeikot - tas labi norāda gan uz vairuma Amerikas šausmu kino intelektualitāti, gan uz viņu kino izpratni: komercija pāri mākslai.
1/10 un tikai par tiem četriem labumiem.
http://www.imdb.com/title/tt1038988/use
The Cell (2000, Tarsem Singh)
Neticami estētisks, baudpilns un pat šausminošs ceļojums sirreālā un fantastiskā sērijveida slepkavas/psihopāta prāta veidotā pasaulē, kuru nodrošina prātu savienošanas tehnoloģijas.
Filmas elpu aizraujošais, simboliskais, taču viegli saprotamais skaistums rada tādu kokteili, kura elementi varētu būt gūti no daudziem mūziķu videoklipiem, Hellraiser groteski šausminošās pievilcības un no Tarkovska Stalker mākslinieciskās pasaules nepārspējamās vizualizācijas, un kuri atrodami arī tādos mākslas darbos kā Silent Hill (sevišķi pirmajā ceļojuma fāzē) un Wu-ji (Āzijas dabas estētikas hiperbolizācija). Šīs abstraktās, uz loģiku un nemateriālo balstītās pasaules radīja kompānijas FunBox, BUF, Amalgamated Pixels un Pixel Liberation Front. Datormākslas ģēniji.
Filmas skaistums nav tikai iekš vizuālās mākslas un stila (kas, protams, ir filmas akcents, nevis stāsts), taču arī iekš tā literārās vērtības (psiholoģiskais stāsts, kurš iegūst vērtību stila dēļ) un mūzikas, kuru radījis Howard Shore. Rodas vēlme pat iegādāties filmas skaņu celiņu, kuru veido austrumnieciskas, rituālistiskas un Eiropas mērcē sintizētas melodijas un bungu spēles.
Izcils darbs, kurš ar savu loģisko pusi baro prātu, bet ar sirreālo pusi - dvēseli, garu un iekšējo estētu - sajūtu pasauli, kura guva baudījumu gan Horror, gan detektīva, gan Fantasy, gan Sci-fi žanra izpratnē.
ĻOTI pelnīts 9/10. Absolūti rekomendējama stilistiskā izcilība (protams, ja kino valodas sirreālisms, simbolisms un fantasy nav svešas lietas), kura atrodama Maxima veikalos pa 1.99Ls!
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=-eCD5Nuo
Imprint (2006, Miike Takashi)
Piekritīšu, ka šis režisors ir savas slavas cienīgs - viens no tiem Āzijas filmu ģēnijiem, kura vārdu būs man lietīgi un vēl lietīgāk valkāt. Un pelnīti.
Režisoram, kad viņš rada savas šausmu filmas, piemīt tendence apvienot poēziju un romanci ar šo vērtību pretmetiem, radot reibinošu un spēcīgu kokteili. Arī šī filma nav izņēmums. Imprint ir balstīta uz japāņu daiļliteratūras darbu un ir tikai stundu un 3 minūtes ilga, taču tā nopietni spēj pārbaudīt jebkura Splatter Horror izturības slieksni, kurš definē normas un ir kā barjera starp pieņemamo un nepieņemamo pat tādā no liekulīgās cilvēces patālu esošā kino žanrā kā Horror - žanrs, kas vienmēr atspoguļos cilvēces dziļāko būtību.
Interesanti ir fakti, ka filma 2006. gadā sastapās ar publicēšanas un translēšanas atteikumiem. Iemesls - pārāk šokējoša un pārāk daudz vardarbības. Un varbūt tā arī daži skatītāji domās, taču es no sirds ceru, ka viņi redzēs pārējo filmas estētiku: atainoto skaisti skarbo Japānas nabadzīgo lauku dzīvi; Japānu raksturojošos dabas skatus un filmas spēles ar kadru krāsām; atspoguļoto mazumiņu no Japānas kultūras; estētisko, lēno un poētisko kinematogrāfiju, kā arī to pašu sadismu, kuram režisors pamanījies piešķirt tādu kā dzejisku un grotesku romanci; psiholoģisko, nedaudz sirreālo un simbolisko stāstu, un tā pavērsienus - stāsts rotājas ar pašu J-Horror esenci: neizbēgams, allaž klātesošs neizskaidrojamais, bīstamais un biedējošais. Elle, kas vienmēr seko arī priecīgākajos dzīves mirkļos.
Varētu šķist, ka filmā pieklibo aktierspēle, taču otrā filmas puse liek domāt, ka tas ir bijis mērķtiecīgs, simbolisks un suģestējošs, arī skaidrojošs režisora triks.
Vispār iesaku kaut pavirši iepazīties ar Miike biogrāfiju un iespaidīgo filmotēku. Tur ir, ko redzēt.
Stingrs 8/10 ar uzsitienu uz pleca režisoram par patīkamo kinovakara noslēgumu + vēl viens uzsitiens par to, ka uzreiz rodas vēlme skatīties filmu vēlreiz - līdzīgi kā ar viņa lielisko kulta filmu Audition. Imprint ir nopērkama Latvijas lielveikalos pa 0.99Ls.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=EGlQ_pku
Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park)
Patīkama kompilācija, kura ietver sevī trīs visnotaļ spēcīgas Āzijas režisoru šausmu filmas, no kurām visprecīgākā ir Miike Takashi filma Box. Tajā režisors rāda savu izpratni par Horror - intelektuālu, bāzētu uz tēliem, stāstu, estētiku un kontrastiem gan tematikā, gan kinematogrāfijā. Spēcīga un aizkustinoša manta - kā jau allaž viņa Horror žanra filmas.
Pirmā filma ir režisora Fruit Chan savdabīgā un mazliet šķebinošā, nedaudz estētiskā filma Dumplings - darbs par mūžīgās jaunības tematiku un to, kā to iegūt, ceļu sākot ar iekšķīgu „medikamentu” lietošanu, par ko tad arī ir filma;
Pēdējā no trim ir režisora Chan-wook Park labi nostrādātā un tematiski unikālā manta Cut - par kino un traumēta, uz smalku vardarbību tendēta aktiera konfliktu ar režisoru.
7 par DVD, 7,5 par Miike filmu.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=4-lnf01j
Dark Asylum (2001)
Pirmkārt jau žēl, ka daži kadri aizlaisti vējā ar stāstu, kurš rezumējams vienā teikumā: trakais, kurš grib izbēgt no trako nama, kuru filma izgāžas parādīt kā traku. T.i., viņa rīcības ir pilnīgi loģiskas, nosvērtas, likumsakarīgas, secīgas un mērķtiecīgas.
Filma, kurā ikkatrā kadrā un nodaļā ir vismaz dažas faktiskas kļūdas, kuras rada iespaidu, ka nevis budžets, bet smadzenes bijušas maziņas. Tā nu ies policists kliegt kā caca, ieraugot līķi, tā nu ies trakais rīkoties pēc vispārpieņemtās loģikas principiem, tā nu var uzbūvēt TIK spēcīgu bombu no šķiltavu degvielas... Kļūdu ir pārāk daudz reižu kritiski satvēru galvu.
Šādas kļūdas var būt inscinētas vai mērķtiecīgas, taču šī nav parodija. Šis ir ĻOTI nožēlojams mēģinājums būt par psiholoģisku trilleri un šausmu filmu, turklāt budžets filmai, spriežot pēc inscinētajiem notikumiem, bijis apmierinošs. Vaina ir scenārijā, režisora impotencē un aktieru vājprātīgi ārprātīgajā nedarbā. Nav jau tik traki. Vismaz ne tik traki kā iekš Skinned Deep, Stinger un Butchered.
Vismaz tie daži kameras leņķi un settings bija ieturēti Survival Horror videospēļu tradīcijās. Taču ar to pietiek tikai slaidšovam, nevis filmai - ja vien aiz cilvēku dīdīšanas nesēž tādi ģēniji kā Tarkovskis, Linčs un daži Āzijas režisori, kuri ar kinematogrāfijas palīdzību spēj pat sienām likt runāt.
3/10 par tiem dažiem leņķiem, notikumu vietu (personisks fetišs, kas pamudināja iegādāties filmu) un ideju, kura tika noskalota renstelē.
Filma, kura pretendē uz Horror un Trillera tagu, taču nerada nekādu spriedzi un nekādas bailīg situācijas. Mēsls, kurš kārtējo reizi demonstrē Holivudas tradīcijās ieturēta kino impotenci - t.i., kino, kurš bez iespaidīga budžeta un Holivudas aktieru klāsta nav ne sūda vērts.
Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi)
Filma apvieno poētiski traģiskus dzīves stāstus ar J-Horror neapšaubāmi māksliniecisko estētiku un piemet klāt pat daļiņu no Kinga novelēm raksturīgā, pati balstoties uz kāda japāņu autora darbu. Kā jau teikts iepriekš - pirmā filmas stunda ir relaksējoša, mīļa un sirsnīga, kā arī gaumīga romance, taču filmas otrā puse ieved psiholoģiski sagrautā pasaulē, personiskajās ellēs un tuvas vardarbības virpulī, kurā neizpaliek nedz vardarbības iemesli, nedz mākslinieciskums, nedz šokējoši estētiskās vērtības. Takashi-san vēlreiz ir radījis kapitālu kino, lai ar šo kokteili skatītāju nogāztu no kājām.
Lielisks, iespaidīgs un vēlreiz lielisks tēlu psiholoģijas un šausmu kino, un filmas veidotājiem arī patīk Tarkovskis ^^
Nākamā filma, kuru derētu redzēt no šī brīnišķīgā režisora, varētu būt Happiness Of The Katakuris - nemirušo mūzikls. Un tieši kombinācijas dīvainības dēļ. Kā arī - Āzijas kino cienītājiem obligāti ir jāredz citas viņa filmas. To ir visnotaļ daudz! 8/10
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=yhsrsWcE
Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim)
Patiešām izdevusies un spēcīga psiholoģiska drāma/šausmu filma, kura priecē gan ar kinematogrāfisku simbolismu un ahronoloģiju, gan arī tīri ar settinga estētiku un vēl jo vairāk – ar sarežģīto, traumatisma pilno stāstu, kurš ir filmas centrālais objekts, kuru pauž kāda meitenīte.
Filmā var atrast gandrīz visu, kas patīk (ja patīk) no J-Horror (ar to domājot Āzijas šausmu kino tendences) žanra: spriedzes pilnu filmas tempu, sirreālismu, mindfuck, spokus (kā spokus vai kā tēlus iz zemapziņas un traumētās psihes – izdomāsiet paši), garus, melnus matus un groteskus, interesantus tēlus, kuri veido neatkārtojamas atmosfēras segmentus. Filmā ir viss, lai tā būtu viens no etaloniem, lai pierādītu to, ka J-Horror i saturā, i estētikā ir spēcīgāks par Amerikas šausmu kino. Salīdzinu ne velti – amerikāņi filmu ir atgremojuši, nosaucot savu versiju par The Uninvited (2009). Lieki bilst, ka rimeiks ir daudz vājāks i satura, i kinematogrāfijas, i prāta čakarēšanas jomās un smalkā A Tale Of Two Sisters būtība rimeikā ir atšķaidīta ar sen nedabūjušiem tīņiem (tipiski Amerikas šausmu kino).
Oriģināls ir pelnījis 8, kurš sliecas uz 9 pusi, taču rimeiks – neko vairāk par 6!
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=anF5XiN8
Survival Horror žanra spēle Condemned: Criminal Origins (2006, PC)
Viena no, manuprāt, vērtīgajām PC spēlēm, kura apvieno to pašu mainstream FPS žanru ar ko vairāk iz pagrīdes izvilktu: Horror. Rezultātā spēle piedāvā interesantu miksējumu starp žanriem, taču ne tik agresīvu kā The Suffering sērija. Condemned vairāk spiež uz izolētības un sirreālisma, paranormālā atmosfēru, kā arī urban exploration elementiem un detektīvstāstu. Game-play ziņā Condemned nav nedz tīrasiņu FPS, nedz Horror, nedz Brawler, bet ir kaut kas levitējošs pa vidu starp tādiem žanriem kā Action/Horror/Adventure/Thriller/Fantasy - Condemned meistarīgi izmanto plaši pieejamu (paņemt kā melee ieroci var gandrīz jebko iz spēles pasaules) arsenālu. Šī spēle varētu būt lieliska, ja vien tai nebūtu pārlieku amerikāniskā hint sistēma (tiesa, to var atslēgt), kura māca pat to, kā apieties ar aptieciņām, munīciju un citiem resursiem, kā arī to, ka ir iespējams veikt headshot; kura māca acīm redzamo, loģiski noprotamo - sistēma, kura atvieglo jau tā pārlieku atvieglināto ceļu uz spēles atrisinājumu. Un ja ar to par maz, šī sistēma ar otras protagonistes palīdzību nodrošina dažus lieliskus retārdisma brīžus, kuri liek domāt - vai, pie velna, tas tiešām ir kādam vajadzīgs un vai tik spēli nebija taisījis Captain Obvious??! Taču, ja noliekam kritiku pie malas, spēlē bija arī daži ļoti iedarbīgi Horror momenti - savi slavas mirkļi, kurus spēle koncentrējusi vidus un beigu daļā. Varu pačukstēt, ka darīšana ir ar Silent Hill kvalitāšu manekeniem un dažiem psiholoģiskiem stāsta elementiem, ambient mūziku un lokācijām - daudz gardām pamestām ēkām un celtnēm. Ņemot vērā +/- īpatsvaru, nevaru dot vairāk kā 7/10 un 7 nopelna tieši šie Condemned mirkļi un lokācijas. Rekomendējams gabals Horror faniem, īpaši tiem, kuriem nav PlayStation platformas (king ov Horror) - uz PC Horror spēļu ir gaužām maz. Un mazsvarīgi nav arī viena interesanta reference uz Silent Hill 2 sākumu, kura atrodama Condemned beigās.
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=TYuuw50p
Zinoša cilvēka viedoklis: http://www.dreamdawn.com/sh/info.php?na
P.S. Tā kā nu tagad būtu rezumējis atvaļinājuma laikā baudīto kino un interaktīvo mākslu.
P.P.S. Būra lietā jaunas bildes, kuras atspoguļo radīšanas progresu: http://klab.lv/users/disfigurator/7