un tad atkal reizēm ir šitā. tu visu ko sadomājies, saceries un izdomā, bet realitātē... uh, tas nekas, ka viss aiziet pilnīgi pa citu kliņķi, bet tas pārsniedz visu to, ko tu biji varējis iedomāties.

šovakar satiku vienu puisi, ar kuru pirms diviem gadiem kopā gājām uz Aglonu. jau toreiz viņš mani pilnīgi aizgrāba ar savu parādīšanos vien - lija lietus, bija baismīgs negaiss, mēs gājām uz Līvāniem un tur, no pilsētas robežas, viņš mums nāca pretī salijušiem matiem un dzeltenā t-kreklā. toreiz ilgi un daudz runājām, stundām un par visu ko. viens no tiem retajiem cilvēkiem, ar kuru man nav bail - un no kura man nav bail. un jau saknē nocirsta doma par kaut kādām attiecībām, absolūti nekā tādā virzienā, un tas ir tik viegli, tik patīkami.

lieliskākie Vasarassvētki manā mūžā. tik tiešām.