(KJIP) SONETS

Kad vārdu vai smaidu, vai skatu man rādi,
Tad opija strāva sāk cauršaut man ādu,
Tev klusajā balsī es gribētu nirt…
Par vienīgo glāstu es varētu mirt!
Tavs skatiens man garām tik paskrējis rāmi,
Un just kaut ko spēj tikai tie trīssimt grami,
Kas lauzties kā nāv’nieks sāk krūškurvim cauri,
Un pleci sāk trīcēt, uz sirds paliek jautri…
Kā zibspuldze mani aklu tu dari –
Es slīkšu, ja pavēlēt noslīkt man vari!
Un redzu es citādāk, nekā pirms tam…
Un dzīvi, un nāvi mēs tā aizmirstam…

Mēs varētu kopā zagt diennaktis laikam!
Bet ļauj tikai pieskarties tavējam vaigam…