šodien manā mīļākajā literatūras lekcijā runājām par WWI, un tas tak ir tik pārsteidzoši: no pieciem cilvēkiem grupā (mums ir superīga mini-grupa) es vienīgā WWI biju tā padziļināti apguvusi vidusskolā. jā, protams, liceja vēsturnieki un olimpiādes, bet tomēr tas, cik ļoti vēstures apguve dažādās Eiropas valstīs ir selektīva, mani joprojām pārsteidz. (mūsu vienīgā amerikāņu meitene tikai kautri piebilda, ka jā, viņi mazliet parunāja par WWI vidusskolā, bet neko daudz, turklāt viņa visu aizmirsusi) var jau būt, tā ir tāda latviešu īpatnība, galu galā WWI un 1918. gads iet kopā, bet, godīgi sakot, tas, ka WWI Eiropas skolas apzināti izvēlas nemācīt, ir vairāk nekā bēdīgi. es vakar kādas trīs stundas blenzu datora ekrānā, kaut mazliet mēģinot iztēloties, diez, kā bija to pieredzēt, un es tiešām nevaru. tāds ārprātīgs visa sabrukums, un ne tikai politiskā/teritoriālā ziņā. just think, Hedda, think! (side note: šis ir viens no mūsu mīļākajiem citātiem. mēs ar mat. esam ļoti izglītoti un attapīgi jaunieši, un runājam frāzēs no Ibsena lugas Hedda Gabler (starp citu, forša luga. noteikti iesaku izlasīt, bet Ibsena Spoki tik un tā foršāki. Ibsens vispār tāds labs. (nu bāc, es ārpus skolas telpām par literatūru runāju piektās klases līmenī)))

un vēl un vēl un vēl, ir tik forši, ka beidzot ir tīri oficiāls un atzīmju veida progress skolā, ja par savu wings of desire and Berlin prezentāciju dabūju skaistu, treknu A+. ir jātiek kaut kā pāri tām Marko izraisītajām paniskajām bailēm no jebkāda veida novērtējumu saņemšanas.